labvakar, draugi.
es jau reāli ilgu laiku pļāpāju ar sevi, bet nu kaut kā nevaru saņemties un ienākt šite. vienmēr ir kaut kāds vai nu sagurums, vai nu ir jādara kas ārkārtīgi lietderīgs (piemēram, jāskatās vecas muļķīgu, taču izklaidējošu realitātes šovu sērijas). un apstākļi sakrita, ka šis jauki silti vēsīgais februāra vakars būs publiskās dienasgrāmatas vakars.
protams, mēs varam mēģināt dzīvi iedalīt kaut kādās sezonās (ugunskuru laiks, neprātīgā darba daudzuma laiks, seriālu laiks, festivālu laiks u.tml), kā es to mēģinu apzināti vai neapzināti darīt, bet dzīvei ir tendence pašai visu sagriezt kaut kādos viesuļos, kad vienkārši patiešām notiek pilnīgi viss. jā, zinu, esmu jau reiz tā izteikusies, bet - ko darīt, ja tas ir atkal noticis vai vienkārši turpina notikt.
kopš ziemassvētkiem un iepriekšējā šīs vietnes ieraksta ir bijis gan vecgada vakars, kurš bija jauks un neierasti miglains, tad vēl bijuši ārkārtīgi patīkami brīži darbā (tikšanās svarīgās iestādēs, darbu uzsākšanas un pabeigšanas, košļeņu papīrīšu sacensības, pašpasludināšanās par biroja karalieni, kūkas un vispārēja sajūsma), bijuši smalki vakari kristāla glāžu kompānijā, pavisam skaļa smiešanās par galīgi nesmieklīgām lietām, naksnīgas pastaigas pa pilsētu, kad nekas nešķiet regulārs un ietilpstošs kaut kādos rāmjos, ārkārtīgi daudz jaunu piedzīvojumu, pļāpas un pārsteigumi, un es jau laicīgi apstāšos pie šī uzskaitījuma, jo tas vienkārši varētu nebeigties.
globāli - vakarnakt, kad bijām izskrējuši ar draudziņiem papļāpāt par pēdējā laika notikumiem un paust sašutumu par kādas nacionāli pārliecinātas politiskās apvienības pārvaldītās ministrijas parlamentāro sekretāru, es zaudēju savaldīšanos un krietni skaļāk, nekā būtu pieklājīgi jaunkundzei manā vecumā, agresīvi uzdevu jautājumu - kāpēc. nepārprotiet, tas nebija kā vilšanās par sarunas biedra paveiktu sadzīvisku nodarījumu, bet gan sašutums pašai par sevi, jo nu ir pienācis brīdis, kad es nespēju rast atbildes uz dažāda rakstura jautājumiem, kas paši uzdodas bez mazākās prasīšanas. kā atbildes reakciju uz šo nelielo histērijiņu es saņēmu (precīzi neatceros, jo, nu, saprotiet paši) - stulbie juristi. ne vienmēr taču ir vajadzīgs un iespējams racionāls risinājums!
protams, es galīgi nesūdzos, jo, ai, tik sen nav bijis tik interesanti. bet tas man lika domāt, ka tas, ar ko ikdienā nodarbojamies, t.i., manā gadījumā tiesības, tomēr ietekmē domāšanas un uztveres veidu. jo notiek kaut kāda iepriekšēju un vairs neaktuālu jautājumu analīze, to seku pārcilāšana un spriešana "mja, tolaik bija tā, tas nozīmē, ka, vērtējot tīri no intelektuālā viedokļa, arī šoreiz varētu iet pa to pašu ceļu un nonākt pie atbildēm". sitiet mani nost, šoreiz nekādas šādas salīdzinošās un teleoloģiskās (tāda ir? es ceru, ka ir) pētniecības metodes ir metamas miskastē. jā, nu ja mēs runājam kaut kādos akadēmiskos terminos, tad es pieļauju, ka ir vienkārši jābeidz žmiegties un jāpieļauj, ka arī personiskā līmenī varētu rasties arī jauna t.s. tiesu prakse. es ceru, es nerunāju pārāk aizplīvuroti - nē, patiesībā meloju, man taču vienalga, cik aizplīvuroti tas vai šis izklausās, vienkārši es izsakos, lai varētu kaut kā patukšot to absolūto nekārtību, kas valda iekšējā pasaulē.
paskatoties ārā un ievelkot plaušās gaisu, secināms, ka patiešām mazliet jūt pavasari, un ka ir jābeidz māžoties un jāļaujas plūsmai, jo, galu galā, tā taču vienmēr mūs kaut kur aiznes. protams, šajā gada laikā vienmēr ir tāda tieksme skatīties uz priekšu ar nedaudz gaišāku skatu. jo tūlīt jau, izskatās, plauks kaut kādas pirmās puķes! (vat iz dis, ic krokuss!)
ak, vēl kas. izrādās, man tomēr ir resting bitch face. nekad nebiju dzirdējusi tik blīvi izvietotus jautājumus par to, vai man kas kaiš (atbilde, protams, ir "nē, viss norm, viss čill, man vienkārši ir tāda seja"). nesaprotu, vai tas ir labi vai slikti. nu neko. iespējams, ir jādomā mazliet vairāk par kaut kādām mega priecīgām lietām. apsolu trenēties.
nu kopumā - ejiet pastaigās, skatieties debesīs, draudzējieties, dodiet bučas un vienmēr sakiet paldies, cieniet citu ieguldījumu un pūles, ejiet uz karnevāliem, brauciet svinēt uz pilsētām stundas brauciena attālumā no rīgas, dzeriet vīnu, smejieties pilnā kaklā, pastāstiet, ja notiek kas smieklīgs un noskatieties 2015.gada oskaram nominētās filmas!
jūs man patīkat un es gribētu jums pieskarties.
miers un vienmēr jūsu,
Š.
es jau reāli ilgu laiku pļāpāju ar sevi, bet nu kaut kā nevaru saņemties un ienākt šite. vienmēr ir kaut kāds vai nu sagurums, vai nu ir jādara kas ārkārtīgi lietderīgs (piemēram, jāskatās vecas muļķīgu, taču izklaidējošu realitātes šovu sērijas). un apstākļi sakrita, ka šis jauki silti vēsīgais februāra vakars būs publiskās dienasgrāmatas vakars.
protams, mēs varam mēģināt dzīvi iedalīt kaut kādās sezonās (ugunskuru laiks, neprātīgā darba daudzuma laiks, seriālu laiks, festivālu laiks u.tml), kā es to mēģinu apzināti vai neapzināti darīt, bet dzīvei ir tendence pašai visu sagriezt kaut kādos viesuļos, kad vienkārši patiešām notiek pilnīgi viss. jā, zinu, esmu jau reiz tā izteikusies, bet - ko darīt, ja tas ir atkal noticis vai vienkārši turpina notikt.
kopš ziemassvētkiem un iepriekšējā šīs vietnes ieraksta ir bijis gan vecgada vakars, kurš bija jauks un neierasti miglains, tad vēl bijuši ārkārtīgi patīkami brīži darbā (tikšanās svarīgās iestādēs, darbu uzsākšanas un pabeigšanas, košļeņu papīrīšu sacensības, pašpasludināšanās par biroja karalieni, kūkas un vispārēja sajūsma), bijuši smalki vakari kristāla glāžu kompānijā, pavisam skaļa smiešanās par galīgi nesmieklīgām lietām, naksnīgas pastaigas pa pilsētu, kad nekas nešķiet regulārs un ietilpstošs kaut kādos rāmjos, ārkārtīgi daudz jaunu piedzīvojumu, pļāpas un pārsteigumi, un es jau laicīgi apstāšos pie šī uzskaitījuma, jo tas vienkārši varētu nebeigties.
globāli - vakarnakt, kad bijām izskrējuši ar draudziņiem papļāpāt par pēdējā laika notikumiem un paust sašutumu par kādas nacionāli pārliecinātas politiskās apvienības pārvaldītās ministrijas parlamentāro sekretāru, es zaudēju savaldīšanos un krietni skaļāk, nekā būtu pieklājīgi jaunkundzei manā vecumā, agresīvi uzdevu jautājumu - kāpēc. nepārprotiet, tas nebija kā vilšanās par sarunas biedra paveiktu sadzīvisku nodarījumu, bet gan sašutums pašai par sevi, jo nu ir pienācis brīdis, kad es nespēju rast atbildes uz dažāda rakstura jautājumiem, kas paši uzdodas bez mazākās prasīšanas. kā atbildes reakciju uz šo nelielo histērijiņu es saņēmu (precīzi neatceros, jo, nu, saprotiet paši) - stulbie juristi. ne vienmēr taču ir vajadzīgs un iespējams racionāls risinājums!
protams, es galīgi nesūdzos, jo, ai, tik sen nav bijis tik interesanti. bet tas man lika domāt, ka tas, ar ko ikdienā nodarbojamies, t.i., manā gadījumā tiesības, tomēr ietekmē domāšanas un uztveres veidu. jo notiek kaut kāda iepriekšēju un vairs neaktuālu jautājumu analīze, to seku pārcilāšana un spriešana "mja, tolaik bija tā, tas nozīmē, ka, vērtējot tīri no intelektuālā viedokļa, arī šoreiz varētu iet pa to pašu ceļu un nonākt pie atbildēm". sitiet mani nost, šoreiz nekādas šādas salīdzinošās un teleoloģiskās (tāda ir? es ceru, ka ir) pētniecības metodes ir metamas miskastē. jā, nu ja mēs runājam kaut kādos akadēmiskos terminos, tad es pieļauju, ka ir vienkārši jābeidz žmiegties un jāpieļauj, ka arī personiskā līmenī varētu rasties arī jauna t.s. tiesu prakse. es ceru, es nerunāju pārāk aizplīvuroti - nē, patiesībā meloju, man taču vienalga, cik aizplīvuroti tas vai šis izklausās, vienkārši es izsakos, lai varētu kaut kā patukšot to absolūto nekārtību, kas valda iekšējā pasaulē.
paskatoties ārā un ievelkot plaušās gaisu, secināms, ka patiešām mazliet jūt pavasari, un ka ir jābeidz māžoties un jāļaujas plūsmai, jo, galu galā, tā taču vienmēr mūs kaut kur aiznes. protams, šajā gada laikā vienmēr ir tāda tieksme skatīties uz priekšu ar nedaudz gaišāku skatu. jo tūlīt jau, izskatās, plauks kaut kādas pirmās puķes! (vat iz dis, ic krokuss!)
ak, vēl kas. izrādās, man tomēr ir resting bitch face. nekad nebiju dzirdējusi tik blīvi izvietotus jautājumus par to, vai man kas kaiš (atbilde, protams, ir "nē, viss norm, viss čill, man vienkārši ir tāda seja"). nesaprotu, vai tas ir labi vai slikti. nu neko. iespējams, ir jādomā mazliet vairāk par kaut kādām mega priecīgām lietām. apsolu trenēties.
nu kopumā - ejiet pastaigās, skatieties debesīs, draudzējieties, dodiet bučas un vienmēr sakiet paldies, cieniet citu ieguldījumu un pūles, ejiet uz karnevāliem, brauciet svinēt uz pilsētām stundas brauciena attālumā no rīgas, dzeriet vīnu, smejieties pilnā kaklā, pastāstiet, ja notiek kas smieklīgs un noskatieties 2015.gada oskaram nominētās filmas!
jūs man patīkat un es gribētu jums pieskarties.
miers un vienmēr jūsu,
Š.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru