bonsoir, draugi.
pirms mirkļa pabeidzu kādu nelielu apcerējumu par rīcību administratīvajās tiesībās un tās vienu teorētisku aspektu, tad biju atlaidusies uz vēdera gultā, kad manā redzeslokā ieklīda burvīgais, nolasītais un nospeķotais J.Elsberga krājums "Panti". izlīdu uz balkona pasildīt kāju pirkstus (jo flīzes, ticiet vai nē, arvien vakaros glabā sevī dienas svelmi) un nospriedu, ka man ir apcerīgs noskaņojums.
ļoti kārojas oranžu un rūgtenu dzērienu ar apelsīna šķēlīti, starp citu. tā kā man tāda nav, iztikšu ar tukšām pļāpām, kas, iespējams, izvērtīsies par kaut ko jēdzīgu.
nu tā. augusti vienmēr ir notikumu pilni. pagājšgad šajā laikā lamājos uz nogurušo vasaru un gribēju, lai visa vasara ir viens liels augusts, aizpagājšgad mēģināju ievilkt elpu pirms pēdējā maģistra kursa, pašlaik nevaru beigt ieelpot, jo elpa nepārtraukti aizraujas. jā, aizraujas, un pat kaut kā nepieklājīgi bieži. augusts nu jau gandrīz pusē, plāns ir to noslēgt ar kārtīgu izbraukāšanos lielā mašīnā pa gludiem un platiem cita kontinenta ceļiem, un, kad atgriezīšos, ir paredzēts mesties uz galvas iekšā jaunā un, cerams, pasauli vietā iegrozošā ceļojumā.
nesen man viena socportāla komentāros tika norādīts, ka mans priecīgums teju sajūtams caur taustiņiem, es nosmaidījos un turpināju savu dienu, pašlaik pie šīs norādes atgriežos, jo - tā ir. man ir reāls suņa prieks. zinu, ka tas mani absolūti raksturo, jo lecu gaisā par sīkumiem, tāpat kā par sīkumiemgrimstu kaut kādos dvēseliskos bezdibeņos. jā, tā ir. jā, man tas piestāv. jā, no tā nevar tikt vaļā, lai ritētu kaut kādā normālā pieauguša cilvēka emociju gultnē. taču tas, kas mani nedaudz šajā visā satrauc, ir fakts, ka nav iespējams tā tīri un suniski priecāties par lielām lietām, jo tās vienkārši vienā brīdī apgriežas kājām gaisā. lūk, piemērs - pēc neredzēti krāšņas un [diemžēl] bezdarbnieciskas vasaras esmu kļuvusi par darbinieku kādā valsts iestādē. domāju - okei, iztaustīšu gultni, ja nu iepatīkas. galīgi nav slikti, ir dažādi un interesanti, bet ir neliels skaits stereotipu, kam darbs šādā vietā patiešām atbilst. nopūtos un domāju - būs taču labi! un ko?! viss nojūk, un paveras citas iespējas, cita par citu brīnišķīgākas.
ai, draugi, ko lai es daru? man šķiet, es uz visu mana vecuma cilvēku, kas ir precējušies, kas plāno saprecēties, kas ņem hipotekāros kredītus, uzņemas lielas cita rakstura saistības, esmu vienkārši kaut kāda čupa, kas sēž, skatās realitātes šovus par transpersonām un, ja paveicas, nenosiekalo kreklu, uz kura, starp citu, attēloti mopši. mopši!! droši vien atbildes uz šo jautājumu nāks pašas, kā tas vienmēr ir noticis, bet es nudien nespēju aptvert atšķirību starp sevi un pārējiem, kas savā dzīves ceļā ir pavirzījušies šķietami tālāk.
beigu galā jau es neko īpašu nedarīšu. tikai būšu centīga vislabākā sevis versija, mēģināšu ierobežot slikto ieadumu ik pa laikam nopūsties, skatīties uz iespējām ar tādām aizdomām, kā pieredzējuši finansisti savulaik skatījās uz Latvijas ekonomiku, un ķeršu mirkļus. jo man mazlietiņ bail, ka es kaut ko nepaspēšu.
čalosim, draugi! pļāpāsim par jūsu panākumiem, par maniem atgadījumiem, par puķēm, par gatavu vasaru, par mūziku, literatūru, par skaistām pasaules vietām, par piedzīvojumiem, ziedošiem kokiem! un visu pārējo arī.
priecājieties! un teiciens "it's always darkest before the dawn" ir balta patiesība
bučoju un gribu jums pieskarties.
miers un vienmēr jūsu,
Š.
pirms mirkļa pabeidzu kādu nelielu apcerējumu par rīcību administratīvajās tiesībās un tās vienu teorētisku aspektu, tad biju atlaidusies uz vēdera gultā, kad manā redzeslokā ieklīda burvīgais, nolasītais un nospeķotais J.Elsberga krājums "Panti". izlīdu uz balkona pasildīt kāju pirkstus (jo flīzes, ticiet vai nē, arvien vakaros glabā sevī dienas svelmi) un nospriedu, ka man ir apcerīgs noskaņojums.
ļoti kārojas oranžu un rūgtenu dzērienu ar apelsīna šķēlīti, starp citu. tā kā man tāda nav, iztikšu ar tukšām pļāpām, kas, iespējams, izvērtīsies par kaut ko jēdzīgu.
nu tā. augusti vienmēr ir notikumu pilni. pagājšgad šajā laikā lamājos uz nogurušo vasaru un gribēju, lai visa vasara ir viens liels augusts, aizpagājšgad mēģināju ievilkt elpu pirms pēdējā maģistra kursa, pašlaik nevaru beigt ieelpot, jo elpa nepārtraukti aizraujas. jā, aizraujas, un pat kaut kā nepieklājīgi bieži. augusts nu jau gandrīz pusē, plāns ir to noslēgt ar kārtīgu izbraukāšanos lielā mašīnā pa gludiem un platiem cita kontinenta ceļiem, un, kad atgriezīšos, ir paredzēts mesties uz galvas iekšā jaunā un, cerams, pasauli vietā iegrozošā ceļojumā.
nesen man viena socportāla komentāros tika norādīts, ka mans priecīgums teju sajūtams caur taustiņiem, es nosmaidījos un turpināju savu dienu, pašlaik pie šīs norādes atgriežos, jo - tā ir. man ir reāls suņa prieks. zinu, ka tas mani absolūti raksturo, jo lecu gaisā par sīkumiem, tāpat kā par sīkumiemgrimstu kaut kādos dvēseliskos bezdibeņos. jā, tā ir. jā, man tas piestāv. jā, no tā nevar tikt vaļā, lai ritētu kaut kādā normālā pieauguša cilvēka emociju gultnē. taču tas, kas mani nedaudz šajā visā satrauc, ir fakts, ka nav iespējams tā tīri un suniski priecāties par lielām lietām, jo tās vienkārši vienā brīdī apgriežas kājām gaisā. lūk, piemērs - pēc neredzēti krāšņas un [diemžēl] bezdarbnieciskas vasaras esmu kļuvusi par darbinieku kādā valsts iestādē. domāju - okei, iztaustīšu gultni, ja nu iepatīkas. galīgi nav slikti, ir dažādi un interesanti, bet ir neliels skaits stereotipu, kam darbs šādā vietā patiešām atbilst. nopūtos un domāju - būs taču labi! un ko?! viss nojūk, un paveras citas iespējas, cita par citu brīnišķīgākas.
ai, draugi, ko lai es daru? man šķiet, es uz visu mana vecuma cilvēku, kas ir precējušies, kas plāno saprecēties, kas ņem hipotekāros kredītus, uzņemas lielas cita rakstura saistības, esmu vienkārši kaut kāda čupa, kas sēž, skatās realitātes šovus par transpersonām un, ja paveicas, nenosiekalo kreklu, uz kura, starp citu, attēloti mopši. mopši!! droši vien atbildes uz šo jautājumu nāks pašas, kā tas vienmēr ir noticis, bet es nudien nespēju aptvert atšķirību starp sevi un pārējiem, kas savā dzīves ceļā ir pavirzījušies šķietami tālāk.
beigu galā jau es neko īpašu nedarīšu. tikai būšu centīga vislabākā sevis versija, mēģināšu ierobežot slikto ieadumu ik pa laikam nopūsties, skatīties uz iespējām ar tādām aizdomām, kā pieredzējuši finansisti savulaik skatījās uz Latvijas ekonomiku, un ķeršu mirkļus. jo man mazlietiņ bail, ka es kaut ko nepaspēšu.
čalosim, draugi! pļāpāsim par jūsu panākumiem, par maniem atgadījumiem, par puķēm, par gatavu vasaru, par mūziku, literatūru, par skaistām pasaules vietām, par piedzīvojumiem, ziedošiem kokiem! un visu pārējo arī.
priecājieties! un teiciens "it's always darkest before the dawn" ir balta patiesība
bučoju un gribu jums pieskarties.
miers un vienmēr jūsu,
Š.
2 komentāri:
te vismaz nepienāca ziņa par lielu lielu eksāmenu pēc 18 dienām...
Tev pienāca? Šausmas, bet nu vismaz tās nav 3 dienas
Ierakstīt komentāru