labvakar
atkal iesāku bez pieturzīmēm, jo nespēju izskaidrt valdošo noskaņojumu. iespējams, pie vainas ir vēlā stunda (ir gandrīz pusnakts), iespējams, vainīgas arī piecas izdzertās šampanieša glāzes, pēc kā mana dvēsele kliedza īsi pirms pudeles atvēršanas.
pašlaik nolēmu saldsērīgi papļāpāt, lai kaut kā attaisnotu pašreizējo gribēšanu estētiski pūst dūmus gaisā un diskutēt par eksistenciāliem jautājumiem ar kādu, kura humora izjūta ir vienā līmenī ar manējo. ja kādam tāda ir, laipni lūdzu - vienmēr esmu gatava pļāpāt par to, vai esam zemapziņā droši par to, kas mūs nākotnē sagaida, vai arī rīkojamies uz vietas, jo reālistiski modelēt situāciju nav iespējams.
bet tas nu tā. pašlaik esmu iegrimusi kaut kādā vasaras ieskaņu vērpetē. ir mežonīgi daudz izmaiņu pēdējā laikā notikušas. sāksim jau ar to, ka esmu kļuvusi tieši par vienu gadu vecāka, kas sāk iezīmēt kaut kādu jau pieauguša cilvēka pasaules iesākšanos. tā vismaz tam vajadzētu būt, ja es gribētu un varētu sevi ielikt kaut kādos dzīves derīgumu nosakošos rāmjos. tā kā es to nekādi nespēju, ierosinu turpināt domāt un lēmumus pieņemt uz vietas un uzticēties tai jancīgajai sajūtai mugurkaula lejasdaļā (man šķiet, mana intuīcija atrodas tieši tur).
otra lielā izmaiņa - man ir brīvlaiks. reāls brīvlaiks, kas maģiskā kārtā sakrīt ar vasaras iestāšanos. tas nozīmē, ka es vairs nestrādāju savā iepriekšējā darbavietā, kas manai profesionālajai attīstībai (šeit man neglābjami nāk smiekli) bija visai nederīgi. brīvlaiku pagaidām izmantoju lietderīgi - reibstu, smejos, traucos kaut kādos absurdos piedzīvojumos, vēl reibstu, bučojos, skatos debesīs, nopūšos, domāju un, beigu galā, atpūšos. pagaidām esmu ārkārtīgi apmierināta ar to, kā šis brīvlaiks ir iesācies. bijušas fantastiskas ballītes (piģesatņiks, piemēram), kurā es un mūžam blakus esošā A. izskatījāmies un izdarījāmies reāli vulgāri, bijušas visādas pieredzes, par kurām es pirms kaut kāda konkrēta laika posma būtu pacēlusi uzacis un nodomājusi: "..nu labi", bet tagad gluži vienkārši esmu pacēlusi augstāk piedrāzīguma latiņu un laimīgi daru visu, kas man ienāk prātā. un tas ir ļoti uplifting.
kas vēl tāds.. pirms laika piedzīvoju divu cilvēku kopābūšanas vainagošanos, kuras laikā, loģiski, sāku pārdomāt arī visai personiskas lietas. piemēram, vai iespējams vispār kaut ko saplānot? vai iespējams nospraust sev kaut kādu piecgades mērķi, uz kuru visā nopietnībā arī doties? vai iespējams piedabūt iedvesmu strādāt tādā virzienā, lai sevi attīstītu profesionāli, radoši un emocionāli? pazīstot sevi (neņemos apgalvot, ka pazīstu sevi, jo tas būtu ārkārtīgi tālu no patiesības), spriežu, ka manā gadījumā to izdarīt reāli ir neiespējami. nav iespējams saplānot lietas, pie kurām nonākam tikai ar sirdi vai ar spītu. absolūti neiespējami ir atbildēt uz jautājumu "ko tu darīsi?"
tas nozīmē gan ko darīšu rīt, parīt, aizparīt, gan ko darīšu ilgtermiņā. un ziniet? šāda neskaidrība ikdienas pašapziņas līmenim piešķir kaut kādu neizskaidrojamu patīkamību. ir skaisti apzināties, ka visi personiskie lēmumi, kas saistās tikai un vienīgi ar mani pašu, ir atkarīgi no manis pašas. slikti novārdots, atvainojiet, bet šādi tas izskatās vispatiesāk.
es varētu sīkumos jums izstāstīt par nesen notikušām skaistām ballēm, par gulēšanu divatā uz matrača svešā dzīvoklī ar tīģeri pa vidu (dažiem šo jau esmu izstāstījusi), varētu skaļi smaidīt par to, ka kāda konkrēta dienvidnieciska personība beidzot atrodas vēsākā vietā par mani, varētu jūsmot par to, cik sirreāli ir vest uz darbu draudzenīti un ēst tikko no pannas noņemtu siera smalkmaizīti pilsētas centrā agri no rīta, varētu čalot par mūžīgo un atbruņojošo reibumu, pēc kā nepārtaukti tiecos, par skaļu klusumu, par acu mirdzēšanu izraisošiem dzejdaru darbiem, par gaidāmiem ceļojumiem, bet es to nedarīšu. jo visu uzzināsiet no manis, ja jums tas būs interesanti un ja ar mani papļāpāsiet.
taisīsim skaistu vasaru, dārgie! ļoti. lai gribas paskatīties debesīs, meklējot vārdus.
un atkal šis. mūžam aktuāli.
Mans draugs ir tas, kas neprot dzīvot,
kam spārni straujāki kā bezdelīgai,
kas skumju važas iesviež vējos brīvos
un skanēt liek pat satrūkušai stīgai.
Mans draugs ir tas, kam acīs sapņi kvēlo,
kas atstāj dzimto krastu, meklē jaunu zemi
un bijušā nekad vairs nenožēlo,
kas mīlē dzīvi, pelēko un lēto,
un gavilēm sveic dienu neredzēto
man jūs patīkat, un es gribētu jums pieskarties.
miers un vienmēr jūsu,
Š.
atkal iesāku bez pieturzīmēm, jo nespēju izskaidrt valdošo noskaņojumu. iespējams, pie vainas ir vēlā stunda (ir gandrīz pusnakts), iespējams, vainīgas arī piecas izdzertās šampanieša glāzes, pēc kā mana dvēsele kliedza īsi pirms pudeles atvēršanas.
pašlaik nolēmu saldsērīgi papļāpāt, lai kaut kā attaisnotu pašreizējo gribēšanu estētiski pūst dūmus gaisā un diskutēt par eksistenciāliem jautājumiem ar kādu, kura humora izjūta ir vienā līmenī ar manējo. ja kādam tāda ir, laipni lūdzu - vienmēr esmu gatava pļāpāt par to, vai esam zemapziņā droši par to, kas mūs nākotnē sagaida, vai arī rīkojamies uz vietas, jo reālistiski modelēt situāciju nav iespējams.
bet tas nu tā. pašlaik esmu iegrimusi kaut kādā vasaras ieskaņu vērpetē. ir mežonīgi daudz izmaiņu pēdējā laikā notikušas. sāksim jau ar to, ka esmu kļuvusi tieši par vienu gadu vecāka, kas sāk iezīmēt kaut kādu jau pieauguša cilvēka pasaules iesākšanos. tā vismaz tam vajadzētu būt, ja es gribētu un varētu sevi ielikt kaut kādos dzīves derīgumu nosakošos rāmjos. tā kā es to nekādi nespēju, ierosinu turpināt domāt un lēmumus pieņemt uz vietas un uzticēties tai jancīgajai sajūtai mugurkaula lejasdaļā (man šķiet, mana intuīcija atrodas tieši tur).
otra lielā izmaiņa - man ir brīvlaiks. reāls brīvlaiks, kas maģiskā kārtā sakrīt ar vasaras iestāšanos. tas nozīmē, ka es vairs nestrādāju savā iepriekšējā darbavietā, kas manai profesionālajai attīstībai (šeit man neglābjami nāk smiekli) bija visai nederīgi. brīvlaiku pagaidām izmantoju lietderīgi - reibstu, smejos, traucos kaut kādos absurdos piedzīvojumos, vēl reibstu, bučojos, skatos debesīs, nopūšos, domāju un, beigu galā, atpūšos. pagaidām esmu ārkārtīgi apmierināta ar to, kā šis brīvlaiks ir iesācies. bijušas fantastiskas ballītes (piģesatņiks, piemēram), kurā es un mūžam blakus esošā A. izskatījāmies un izdarījāmies reāli vulgāri, bijušas visādas pieredzes, par kurām es pirms kaut kāda konkrēta laika posma būtu pacēlusi uzacis un nodomājusi: "..nu labi", bet tagad gluži vienkārši esmu pacēlusi augstāk piedrāzīguma latiņu un laimīgi daru visu, kas man ienāk prātā. un tas ir ļoti uplifting.
kas vēl tāds.. pirms laika piedzīvoju divu cilvēku kopābūšanas vainagošanos, kuras laikā, loģiski, sāku pārdomāt arī visai personiskas lietas. piemēram, vai iespējams vispār kaut ko saplānot? vai iespējams nospraust sev kaut kādu piecgades mērķi, uz kuru visā nopietnībā arī doties? vai iespējams piedabūt iedvesmu strādāt tādā virzienā, lai sevi attīstītu profesionāli, radoši un emocionāli? pazīstot sevi (neņemos apgalvot, ka pazīstu sevi, jo tas būtu ārkārtīgi tālu no patiesības), spriežu, ka manā gadījumā to izdarīt reāli ir neiespējami. nav iespējams saplānot lietas, pie kurām nonākam tikai ar sirdi vai ar spītu. absolūti neiespējami ir atbildēt uz jautājumu "ko tu darīsi?"
tas nozīmē gan ko darīšu rīt, parīt, aizparīt, gan ko darīšu ilgtermiņā. un ziniet? šāda neskaidrība ikdienas pašapziņas līmenim piešķir kaut kādu neizskaidrojamu patīkamību. ir skaisti apzināties, ka visi personiskie lēmumi, kas saistās tikai un vienīgi ar mani pašu, ir atkarīgi no manis pašas. slikti novārdots, atvainojiet, bet šādi tas izskatās vispatiesāk.
es varētu sīkumos jums izstāstīt par nesen notikušām skaistām ballēm, par gulēšanu divatā uz matrača svešā dzīvoklī ar tīģeri pa vidu (dažiem šo jau esmu izstāstījusi), varētu skaļi smaidīt par to, ka kāda konkrēta dienvidnieciska personība beidzot atrodas vēsākā vietā par mani, varētu jūsmot par to, cik sirreāli ir vest uz darbu draudzenīti un ēst tikko no pannas noņemtu siera smalkmaizīti pilsētas centrā agri no rīta, varētu čalot par mūžīgo un atbruņojošo reibumu, pēc kā nepārtaukti tiecos, par skaļu klusumu, par acu mirdzēšanu izraisošiem dzejdaru darbiem, par gaidāmiem ceļojumiem, bet es to nedarīšu. jo visu uzzināsiet no manis, ja jums tas būs interesanti un ja ar mani papļāpāsiet.
taisīsim skaistu vasaru, dārgie! ļoti. lai gribas paskatīties debesīs, meklējot vārdus.
un atkal šis. mūžam aktuāli.
Mans draugs ir tas, kas neprot dzīvot,
kam spārni straujāki kā bezdelīgai,
kas skumju važas iesviež vējos brīvos
un skanēt liek pat satrūkušai stīgai.
Mans draugs ir tas, kam acīs sapņi kvēlo,
kas atstāj dzimto krastu, meklē jaunu zemi
un bijušā nekad vairs nenožēlo,
kas mīlē dzīvi, pelēko un lēto,
un gavilēm sveic dienu neredzēto
man jūs patīkat, un es gribētu jums pieskarties.
miers un vienmēr jūsu,
Š.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru