ceturtdiena, 2015. gada 9. aprīlis

and there will be waterfalls for you to break through

labvakar

bez pieturzīmēm, jo atkal nezinu, kā jūtos. nē, patiesībā zinu. tā, ka atkal jāmeklē rokā vecais A.Skujiņas dzeju krājums un jāsāk meklēt rokā tās rindas, kas uz mani attiecas. tātad visas, jo šis nu reiz ir tāds vakars.
es kaut kā nevaru atrast vārdus. esmu izdzērusi vienu lillā dzēriena glāzi, noskatījusies divas kardašianu un shahs sērijas, ieelpojusi un konstatējusi, ka reāli iekšā dumpīgi kuras vēlēšanās izbļaustīties.

nu tā. šodien vārda diena edgariem, vienu no viņiem jauki un veiksmīgi satikām pusdienās. konstatēju, ka ir jāiemācās prast stāstīt kaut ko jocīgu ar dzelzs seju, tad stāstam ir piecdesmit piecas reizes lielāka efektivitāte. pašlaik plūstu tādā kā virpulī, kad rokas gandrīz nolaidušās, kad ir uzkāpusi temperatūra un kad, šķiet, ir jāmeklē baldriāņu pudelīte.

nesaprotu, kā gan viena cilvēka galvā var slēpties tādi virpuļviesuļi ar tādu mežonīgu spēku - šodien, piemēram, viss likās priecīgi. smējos par heitojošiem cilvēkiem, smējos par to, kā vējš saķer mani aiz matiem un pārvērš par būtni, kas nejēdz neko no matu kopšanas (nu labi - nevis pārvērš par tādu, bet vēlreiz uzsver, ka tā ir taisnība), smējos. tad tiku līdz stokmanim, kur mani neaprakstāmi sabiedēja tie pūļi, kas ieradušies pēc tualetes papīra par mazliet samazinātu cenu vai pēc dezodorantiem, kuriem ir akcija - pērc vienu, dabū vēl vienu par brīvu. tur es vienkārši jutos slikti. sirdsklauvju līmenī slikti. to gan nevienam neteicu, jo, galu galā - tas itin nemaz nav svarīgi.

esmu ļoti pieradusi, ka pati varu izdarīt visu, kas man nepieciešams, un esmu arī pieradusi aizstāvēties uz kaut kādiem muļķīgiem jautājumiem, kam reizēm ir tendence nākt pār manu galvu. tik ļoti, ka šos jautājumus pati sev nekad neuzdodu. bet nu globāli, jā - es esmu ļoti dīvaina ("neparasta" neies cauri - tam ir kaut kāda pozitīva nokrāsa, bet es diemžēl esmu dīvaina nesmukā kārtā), manus humora mēģinājumus saprot neliels cilvēku loks, es priecājos par to, kādas liftam ir podziņas, lai neredzētu, ka lifta griestos ir milzīga plaisa, es sāku runāt par muļķībām, kad jūtu diskomfortu (spriediet paši, cik daudz muļķības es runāju), es nepārtraukti satraucos un, ja nesatraucos, atrodu iemeslu, par ko satraukties, es klausos ekstremāli dažādas mūzikas savienojumu, man ir ļoti grūti atrast bikses, ar kurām es esmu apmierināta no viena gala līdz otram, es ātri noreibstu, es ļoti ļoti skaļi smejos, esmu totāli nepārliecināta par sevi, es pārāk ātri sapņoju un skrienu uz priekšu kaut kādās idiotiskās nākotnes vizualizācijās, kas nevienam nav vajadzīgas, man ir ļoti grūti pateikt nē uz palīdzības lūgumiem, un vēl grūtāk pateikt jā, kad man piedāvā palīdzību. un man patiešām pārāk bieži ir neērti. lūdzu, pamēģiniet tikai mani izturēt, tas būs patiešām challenge.

tā, nu druscītiņ nomierinājos. gribējās te bliezt iekšā reto un skaļo čīkstēšanu par to, cik drausmīgi dusmīgi es uz sevi šobrīd skatos, bet nospriedu, ka bez tā tīri labi var iztikt, jo beigās viss taču tāpat nokārtosies, vai ne? ar visu to, ko nupat uzrakstīju. ceru, jums katram gadās brīži, kas gribas vienkārši sevi pļaukāt par to, ka atkal esat izdarījies kā pēdējais kurmis. tad es neizskatos vēl kurmīgāk uz jūsu fona, ķiķinu.

re, kā es māku daudz pļāpāt un neko nepateikt!
profesijas īpatnība, bez šaubām.

viss. lai jums saldi sapņi un tā.
jūs man turpināt patikt, un es turpinu gribēt jums pieskarties. un bučot. nāciet tik šurp



miers un vienmēr jūsu,
Š.

Nav komentāru: