labvakar
pastkartes, noputējušas grāmatas, plīvojošas matu cirtas (diemžēl tas, kas man uz galvas, nav nekādi uzskatāms par cirtām. drīzāk šķipsnām. bet cirtas smukāk), pavasara mēteļi, ādas cimdi, smēķu paciņas kabatās, pietvīkusi sejas krāsa, aizplīvurots smaids, lūpu krāsas paliekas, degošas acis, neapturama vēlme uzzināt un izdarīt arvien vairāk, trauksmainība, sapņi kaudzēm vien, iedvesma, bučošanās kāre, mazdrusciņ smeldzes, steiga, smieklu atbalsis krūtīs, tīkama kņudoņa vēderā, un vēl un vēl..
rakstīt dzejoļus, tīt ap cimdotu pirkstu matu sprogas, šķelmīgi nolaist skropstas, pacelt acis un ļaut tajā atspoguļoties saulrietam. mūždien sapņoju par tādu ēterisku kompāniju, kuras klātbūtnē atdzīvojas mana tā personības daļa, kura tvīkst pēc senaizgājušiem laikiem, kad kristāla glāzes kafejnīcās tika pasniegtas uz paplātēm, ko apkārt nēsāja slaikas bārdāmas saplēstās tīkliņzeķēs un nodilušās papēžkurpēs.
ļoti gribu arī visu saprast. tā, lai būtu skaidrs nākamais solis un lai, atnākot mājās, būtu aizrāvusies elpa, nevis klāt pienācis vēl viens jautājums "kāpēc". es reāli nesaprotu, draugi. tik ļoti nesaprotu, ka gribas pilnīgi aizņemties kādas karsti mīlētas dzejnieces rindas un vienkārši mēģināt atrast risinājumu glāzē. es nerunāju par kaut kādu zemas kvalitātes šņabja dzeršanu, bet gan par krēslainu telpu un gribēšanu aizvērt acis, un dzirdamu elpošanu, un visu atbilžu atrašanos pašām no sevis.
trīc pirksti. tas nav nekāds izmisums, tā ir kaut kāda spriedze, ko caurvij kaut kāda gaidīšana. nekā slikta nav. ir tikai bažas un neizpratne, un neliela gribēšana dumpoties.
tikai ne drāmu. nekādā gadījumā ne drāmu, man pašai pietiek personības dramatisma, es negribu uzņemties vēl kaut kādu papildus intensitāti
pastkartes, noputējušas grāmatas, plīvojošas matu cirtas (diemžēl tas, kas man uz galvas, nav nekādi uzskatāms par cirtām. drīzāk šķipsnām. bet cirtas smukāk), pavasara mēteļi, ādas cimdi, smēķu paciņas kabatās, pietvīkusi sejas krāsa, aizplīvurots smaids, lūpu krāsas paliekas, degošas acis, neapturama vēlme uzzināt un izdarīt arvien vairāk, trauksmainība, sapņi kaudzēm vien, iedvesma, bučošanās kāre, mazdrusciņ smeldzes, steiga, smieklu atbalsis krūtīs, tīkama kņudoņa vēderā, un vēl un vēl..
rakstīt dzejoļus, tīt ap cimdotu pirkstu matu sprogas, šķelmīgi nolaist skropstas, pacelt acis un ļaut tajā atspoguļoties saulrietam. mūždien sapņoju par tādu ēterisku kompāniju, kuras klātbūtnē atdzīvojas mana tā personības daļa, kura tvīkst pēc senaizgājušiem laikiem, kad kristāla glāzes kafejnīcās tika pasniegtas uz paplātēm, ko apkārt nēsāja slaikas bārdāmas saplēstās tīkliņzeķēs un nodilušās papēžkurpēs.
ļoti gribu arī visu saprast. tā, lai būtu skaidrs nākamais solis un lai, atnākot mājās, būtu aizrāvusies elpa, nevis klāt pienācis vēl viens jautājums "kāpēc". es reāli nesaprotu, draugi. tik ļoti nesaprotu, ka gribas pilnīgi aizņemties kādas karsti mīlētas dzejnieces rindas un vienkārši mēģināt atrast risinājumu glāzē. es nerunāju par kaut kādu zemas kvalitātes šņabja dzeršanu, bet gan par krēslainu telpu un gribēšanu aizvērt acis, un dzirdamu elpošanu, un visu atbilžu atrašanos pašām no sevis.
trīc pirksti. tas nav nekāds izmisums, tā ir kaut kāda spriedze, ko caurvij kaut kāda gaidīšana. nekā slikta nav. ir tikai bažas un neizpratne, un neliela gribēšana dumpoties.
tikai ne drāmu. nekādā gadījumā ne drāmu, man pašai pietiek personības dramatisma, es negribu uzņemties vēl kaut kādu papildus intensitāti
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru