labvakar.
esmu miljons reizes jums teikusi un pati nodomājusi, ka emocionālas sakāpinātības brīžos nedrīkst rakstīt. arī tad, ja IR jāraksta, jo svilst pirksti, un acis deg, un iekšā tā vien ir, ka gribas gaudot. pats dīvainākais ir tas, ka noticis nav itin nekas, kas varētu šo te iekustināt. bet ir iekustinājies. lai nečīkstētu pati ar sevi, es mēģināšu jums pastāstīt par visādām smieklīgām lietām.
vai arī nē. man neiet domas tādā parastā pļāpu virzienā. gribas ar kādu aprunāties. tā vienkārši. jo es esmu pārņēmusies, un nezinu, kur lai sevi tagad liek.
vārdu sakot - jūs mani pazīstat. man ir mežonīgi liela sirds, kas skrien kā apmāta un reizēm aizskrien galīgi ne tur. pavisam kaut kādā pakaļā, taisni vai gribas viņu nopērt. protams, protams, te daži visgudri stāstīs, ka labāk tā, jo dzīves augstienes ar tādu sirdi liekas skaistākas utt., utt., taču mani vairāk satrauc tas, kas pretējs augstienēm. jā, man diemžēl līdz šim gadījies daudz dažāda dziļuma ieleju un arī aizu, kam bijis jāvar kāpt pāri, un es esmu veiksmīgi arī pārkāpusi. prāts jau reizēm skatās atpakaļ (vismaz bez mazākās nožēlas), bet tā tas visiem. jāpārliecina viņš, ka uz priekšu jāskatās un jādzenas, un tad jau varēs zvaigznes aizsniegt, ja tās gadījuma pēc pašas nebūs pie kājām nokritušas. taču tas nemaina faktu, ka ik pa laikam gluži vienkārši gribas skatīties sienā un piedzerties.
nepārprotiet - viss rit savu gaitu, nav nekādu milzīgo problēmu, taču atkal pie manis ir atnākusi atklāsme, ka viss notiek galīgi citādāk, nekā reiz bija sapņots un plānots. un es nezinu, ko ar šo atklāsmi lai dara. man ir neprātīgi daudz visādu lietu, kā es sev palīdzu iegrozīties pasaules uzskatā, ko izraisījusi nupat pieminētā atklāsme. es mēģinu katru dienu pierakstīt dienas priekus un likt lielā trīslitru burkā, kurai uz maliņas uzrakstīts "piedzīvojumi 2014", es braucu vienatnē lokus ar savu sarkano draugu un skaļi dziedu līdzi muļķīgām dziesmām, un tad es vēl skatos uz visām pusēm, vai kaut kur nemētājas kāds piedzīvojums.
varbūt ir jāmēģina noformulēt, ko es vēlos? tas būs ļoti sarežģīts uzdevums, taču es mēģināšu. šifrēti, protams! lai jūs nesaprastu, par ko ir runa, haha. labi, tāpat katrs pats pa savam sapratīs.
es vēlos skaidrību. vai vismaz zinātību. lai nav tā, ka es kaut ko sasapņojos, un beigās pie sevis sarkstu un jūtos kā pēdējais muļķis, es gribu kaut kādas (jebkādas) garantijas, ka šis vai tas izdosies, es gribu kamīna siltumu iekšienē un tik platā smaitā izliektas lūpas, ka mazliet kauns par lielo priecīgumu, es gribu justies sasniegusi vismaz kaut ko, es gribu mazliet plašākas iespējas, nekā man ir tagad, es gribu doties pasakainā ceļojumā, es gribu apgūt jaunas lietas hobija pēc, es vēlos iemācīties kustēties ar grāciju, es gribu siltas rokas, es vēlos karotēm vien uzņēmības, es vēlos.. kaut varētu pasauli paņemt plaukstās, un man tā piederētu.
ak, un šeit atruna.
man nav slikti. es negaidu, kad kāds man pajautās: "kas tev vainas?" vai ko līdzīgu citādā interpretācijā, es vienkārši vēlos nedaudz nomierināties, ievilkt elpu, nebūt visu laiku tik satraukta, un vismaz kaut kādu gaismu manā turpmākajā ceļā. pašlaik tās reāli trūkst. tieši šī mērķa sasniegšanai es te runājos ar datora ekrānu un prātā visu laiku skaitu nemirstīgo mantru "piedrāzt!", bet tā kaut kā neatrod dzirdīgas ausis.
ko darīšu? metīšos uz galvas darbā un ar sirdi un dvēseli sūtīšu labas domas tiem, kas tās pelnījuši. un centīšos būt gaišāka persona pēc vislabākās sirdsapziņas.
tā. pilnīgi gribas atkal un atkal atzīties mīlestībā tiem dārgajiem, kam esmu jau atzinusies neskaitāmas reizes (es domāju draudziņus, protams), jo sirds pilna un nezinu, kā lai iztukšo. nezinu un diez vai jebkad noskaidrošu.
iesim uz kafejnīcām, kur skaisti smaržo, skan klusināta mūzika un kur var dabūt vecmodīgus dzērienus. taisīsim selfijus, dosim bučas un pļāpāsim līdz bezgalībai!
jūs man patīkat, un es gribētu jums pieskarties.
miers un vienmēr jūsu,
Š.
esmu miljons reizes jums teikusi un pati nodomājusi, ka emocionālas sakāpinātības brīžos nedrīkst rakstīt. arī tad, ja IR jāraksta, jo svilst pirksti, un acis deg, un iekšā tā vien ir, ka gribas gaudot. pats dīvainākais ir tas, ka noticis nav itin nekas, kas varētu šo te iekustināt. bet ir iekustinājies. lai nečīkstētu pati ar sevi, es mēģināšu jums pastāstīt par visādām smieklīgām lietām.
vai arī nē. man neiet domas tādā parastā pļāpu virzienā. gribas ar kādu aprunāties. tā vienkārši. jo es esmu pārņēmusies, un nezinu, kur lai sevi tagad liek.
vārdu sakot - jūs mani pazīstat. man ir mežonīgi liela sirds, kas skrien kā apmāta un reizēm aizskrien galīgi ne tur. pavisam kaut kādā pakaļā, taisni vai gribas viņu nopērt. protams, protams, te daži visgudri stāstīs, ka labāk tā, jo dzīves augstienes ar tādu sirdi liekas skaistākas utt., utt., taču mani vairāk satrauc tas, kas pretējs augstienēm. jā, man diemžēl līdz šim gadījies daudz dažāda dziļuma ieleju un arī aizu, kam bijis jāvar kāpt pāri, un es esmu veiksmīgi arī pārkāpusi. prāts jau reizēm skatās atpakaļ (vismaz bez mazākās nožēlas), bet tā tas visiem. jāpārliecina viņš, ka uz priekšu jāskatās un jādzenas, un tad jau varēs zvaigznes aizsniegt, ja tās gadījuma pēc pašas nebūs pie kājām nokritušas. taču tas nemaina faktu, ka ik pa laikam gluži vienkārši gribas skatīties sienā un piedzerties.
nepārprotiet - viss rit savu gaitu, nav nekādu milzīgo problēmu, taču atkal pie manis ir atnākusi atklāsme, ka viss notiek galīgi citādāk, nekā reiz bija sapņots un plānots. un es nezinu, ko ar šo atklāsmi lai dara. man ir neprātīgi daudz visādu lietu, kā es sev palīdzu iegrozīties pasaules uzskatā, ko izraisījusi nupat pieminētā atklāsme. es mēģinu katru dienu pierakstīt dienas priekus un likt lielā trīslitru burkā, kurai uz maliņas uzrakstīts "piedzīvojumi 2014", es braucu vienatnē lokus ar savu sarkano draugu un skaļi dziedu līdzi muļķīgām dziesmām, un tad es vēl skatos uz visām pusēm, vai kaut kur nemētājas kāds piedzīvojums.
varbūt ir jāmēģina noformulēt, ko es vēlos? tas būs ļoti sarežģīts uzdevums, taču es mēģināšu. šifrēti, protams! lai jūs nesaprastu, par ko ir runa, haha. labi, tāpat katrs pats pa savam sapratīs.
es vēlos skaidrību. vai vismaz zinātību. lai nav tā, ka es kaut ko sasapņojos, un beigās pie sevis sarkstu un jūtos kā pēdējais muļķis, es gribu kaut kādas (jebkādas) garantijas, ka šis vai tas izdosies, es gribu kamīna siltumu iekšienē un tik platā smaitā izliektas lūpas, ka mazliet kauns par lielo priecīgumu, es gribu justies sasniegusi vismaz kaut ko, es gribu mazliet plašākas iespējas, nekā man ir tagad, es gribu doties pasakainā ceļojumā, es gribu apgūt jaunas lietas hobija pēc, es vēlos iemācīties kustēties ar grāciju, es gribu siltas rokas, es vēlos karotēm vien uzņēmības, es vēlos.. kaut varētu pasauli paņemt plaukstās, un man tā piederētu.
ak, un šeit atruna.
man nav slikti. es negaidu, kad kāds man pajautās: "kas tev vainas?" vai ko līdzīgu citādā interpretācijā, es vienkārši vēlos nedaudz nomierināties, ievilkt elpu, nebūt visu laiku tik satraukta, un vismaz kaut kādu gaismu manā turpmākajā ceļā. pašlaik tās reāli trūkst. tieši šī mērķa sasniegšanai es te runājos ar datora ekrānu un prātā visu laiku skaitu nemirstīgo mantru "piedrāzt!", bet tā kaut kā neatrod dzirdīgas ausis.
ko darīšu? metīšos uz galvas darbā un ar sirdi un dvēseli sūtīšu labas domas tiem, kas tās pelnījuši. un centīšos būt gaišāka persona pēc vislabākās sirdsapziņas.
tā. pilnīgi gribas atkal un atkal atzīties mīlestībā tiem dārgajiem, kam esmu jau atzinusies neskaitāmas reizes (es domāju draudziņus, protams), jo sirds pilna un nezinu, kā lai iztukšo. nezinu un diez vai jebkad noskaidrošu.
iesim uz kafejnīcām, kur skaisti smaržo, skan klusināta mūzika un kur var dabūt vecmodīgus dzērienus. taisīsim selfijus, dosim bučas un pļāpāsim līdz bezgalībai!
jūs man patīkat, un es gribētu jums pieskarties.
miers un vienmēr jūsu,
Š.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru