bdien, draugi!
re, esmu iepratusies lietot izsaukuma zīmes, turklāt vēl no sirds! labi, apsolu nelietot tās tikai skata pēc.
vārdu sakot, pēdējoreiz rakstīju ne pārāk sen, taču kopš tās reizes ir notikuši vērā ņemami notikumi, kas mani atstājuši pārkrautu ar iespaidiem, kurus galīgi nezinu, kā sakārtot un kur likt.
piesēdos pie pļāpāšanas, jo šodien ir brīvdiena, mani neskaidrie plāni izjuka, un nu es dienu pavadu ar vilnas zeķēm, kaķēnu un interneta plašumiem. tā kā divus iepriekšējos vakarus pavadīju, stipri lietojot alkoholu, šodien man mazlietiņ gribas atpūsties, gulšņāt, rīt konfektes no kastes (kastei uz vāka Raimonds Pauls, starp citu), skatīties tālumā un mēģināt tikt galā ar visu to, kas plivinās prāta stūros.
vārdu sakot, iepriekšējās nedēļas sestdiena tika pavadīta, runājot angliski un mēģinot iemācīties pāris pirkstu kombinācijas, kas lieti noderētu ģitāras spēlēšanā (tas, kā visi tie ģitāras virtuozi spēj kustināt pirkstus, jēziņ, ir vienkārši pāri manai saprašanai). pēc tam turpināju anglisku čalošanu un tāda rakstura spriedelējumus, kas parasti nav man īsti saistoši.
tas, protams, bija vēlēšanu vakarā. vēlēšanās viss izdevās brīnišķīgi. biju nolēmusi, ka tik svarīga lēmuma pieņemšanai nepieciešams kas svinīgāks par lēnu aizvilkšanos uz mežciema vidusskolu, tādēļ piecēlos agri no rīta un aizbraucu uz Ziemeļblāzmas kultūras nama vēlēšanu iecirkni. kā visiem zināms, man vienatne ir reizēm nepieciešama kā ēst, tādēļ nevienu neņēmu līdzi, lai varu visu nodarīt sev piemērotā laikā un ātrumā. minētais kultūras nams ir fantastisks, tā ir viena no diemžēl retajām vietām Rīgā, kur mani pārņem tā smeldzīgā sajūta, ka tepat aiz stūra pastaigājas dāmas cepurēs, garās kleitās un maziem sunīšiem pie saitītes, viegli pieturoties pie saviem galantajiem kavalieriem vestēs ar kabatas pulksteņu ķēžu smalkajiem mirdzinājumiem pie krūšu kabatām.
jā. tas par pagājušo nedēļu. taču par šo te nedēļu! ak, izsaukuma zīmēm pilns prāts (atstāšu jūsu ziņā izdomāt, kādas nozīmes izsaukuma zīmes tās ir), tādēļ es vienkārši tās nelietošu, stāstot par piedzīvojumiem šajā nedēļas nogalē.
vārdu sakot, man bija brīvdiena piektdien. šo to padarījos, tad sekoja jaukas pusdienas, kurās sākās tā vakara vīna virpulis. nemaz nebija slikti - vīnošanu sākt jau pulksten trijos. tad atvadījos no saviem pusdienu biedriem un devos satikt savas vakara dāmas, ar kurām, pats par sevi saprotams, turpinājām vīnošanu. pēc vīnošanas bārā (Wine8 nav labs, neiesaku) vīnojām kinotētrī. Redzējām Gone Girl, kas man neprātīgi patika. līdznācējām bija gluži citāds viedoklis, taču tas nemaina. filma bija ļoti iespaidīga, vēl joprojām man ir pāris neatbildētu jautājumu, kas ir lielisks atlikums pēc kaut kā noskatīšanās.
un pēc kino... pēc kino devos uz negaidītāko dzimšanas dienas svinēšanu pasaulē. ja man pirms pāris mēnešiem kāds būtu teicis, ka reiz tādā pasākumā nonākšu, es pasmietos, atmestu ar roku un vēlreiz pasmietos.
galu galā - tas bija vienkārši.. saviļņojoši. bez kaut kādām konkrētām detaļām varu pastāstīt, ka kāds draugs, ja drīkstu šo personu tā dēvēt, atzīmēja savu dzimšanas dienu, saaicinātie viesi bija nedaudz pārsteidzoši, un es lielāko daļu laika pavadīju, domājot muļķības un uzdodot sev dažāda rakstura jautājumus. aizbraucu mājās no rīta. gaišs vēl nebija, taču pēc dzimšanas dienas kopā ar meitenēm izlēmām, ka obligāti jāaizbrauc uz KOIJOTIEM. lietoju šo vārdu ar lieliem burtiem, jo, nu.. paši saprotiet. tā galīgi nav mana vieta, un es tur nekad nebiju bijusi. varētu pat teikt, ka arī līdz šim neesmu bijusi, jo KOIJOTI bija ciet, kad tur nonācām. pārāk vēls/agrs.
mēģināšu noraksturot piektdienas nakti. suņi, vatafak brīži, miljons jautājumu, izsmēķi, reti klusuma brīži, griešanās ap savu asi, gorīšanās uz krēsliem/galda, pārsteigumi un pārsteigumi, īsi svārki, gari svārki, skaisti cilvēki, smiekli, ārkārtīgi daudz vīna, siers, augstas klases pavārmāksla, prieks, aizmiglots skatiens, fotografēšanās un visas iespējamās muļķības.
acis spīd aiz prieka. jā, vēl arvien. protams, viss būtu bijis labāk, ja es būtu tikusi pārģērbties un izskatītos vairāk pēc ballītes nekā izskatījos, bet tik un tā. šādus pasākumus gribu vēl un ļoti daudz, jo par tādiem gluži vienkārši jāraksta vēstures grāmatās.
ziniet ko? gaidīsim pavasari un cerēsim uz visādām atkalsatikšanām, kā arī uz turpmāku lietu saprašanu un noskaidrošanos.
paldies jums, draugi!
jūs man patīkat, un es gribētu jums pieskarties.
miers un vienmēr jūsu,
Š.
re, esmu iepratusies lietot izsaukuma zīmes, turklāt vēl no sirds! labi, apsolu nelietot tās tikai skata pēc.
vārdu sakot, pēdējoreiz rakstīju ne pārāk sen, taču kopš tās reizes ir notikuši vērā ņemami notikumi, kas mani atstājuši pārkrautu ar iespaidiem, kurus galīgi nezinu, kā sakārtot un kur likt.
piesēdos pie pļāpāšanas, jo šodien ir brīvdiena, mani neskaidrie plāni izjuka, un nu es dienu pavadu ar vilnas zeķēm, kaķēnu un interneta plašumiem. tā kā divus iepriekšējos vakarus pavadīju, stipri lietojot alkoholu, šodien man mazlietiņ gribas atpūsties, gulšņāt, rīt konfektes no kastes (kastei uz vāka Raimonds Pauls, starp citu), skatīties tālumā un mēģināt tikt galā ar visu to, kas plivinās prāta stūros.
vārdu sakot, iepriekšējās nedēļas sestdiena tika pavadīta, runājot angliski un mēģinot iemācīties pāris pirkstu kombinācijas, kas lieti noderētu ģitāras spēlēšanā (tas, kā visi tie ģitāras virtuozi spēj kustināt pirkstus, jēziņ, ir vienkārši pāri manai saprašanai). pēc tam turpināju anglisku čalošanu un tāda rakstura spriedelējumus, kas parasti nav man īsti saistoši.
tas, protams, bija vēlēšanu vakarā. vēlēšanās viss izdevās brīnišķīgi. biju nolēmusi, ka tik svarīga lēmuma pieņemšanai nepieciešams kas svinīgāks par lēnu aizvilkšanos uz mežciema vidusskolu, tādēļ piecēlos agri no rīta un aizbraucu uz Ziemeļblāzmas kultūras nama vēlēšanu iecirkni. kā visiem zināms, man vienatne ir reizēm nepieciešama kā ēst, tādēļ nevienu neņēmu līdzi, lai varu visu nodarīt sev piemērotā laikā un ātrumā. minētais kultūras nams ir fantastisks, tā ir viena no diemžēl retajām vietām Rīgā, kur mani pārņem tā smeldzīgā sajūta, ka tepat aiz stūra pastaigājas dāmas cepurēs, garās kleitās un maziem sunīšiem pie saitītes, viegli pieturoties pie saviem galantajiem kavalieriem vestēs ar kabatas pulksteņu ķēžu smalkajiem mirdzinājumiem pie krūšu kabatām.
jā. tas par pagājušo nedēļu. taču par šo te nedēļu! ak, izsaukuma zīmēm pilns prāts (atstāšu jūsu ziņā izdomāt, kādas nozīmes izsaukuma zīmes tās ir), tādēļ es vienkārši tās nelietošu, stāstot par piedzīvojumiem šajā nedēļas nogalē.
vārdu sakot, man bija brīvdiena piektdien. šo to padarījos, tad sekoja jaukas pusdienas, kurās sākās tā vakara vīna virpulis. nemaz nebija slikti - vīnošanu sākt jau pulksten trijos. tad atvadījos no saviem pusdienu biedriem un devos satikt savas vakara dāmas, ar kurām, pats par sevi saprotams, turpinājām vīnošanu. pēc vīnošanas bārā (Wine8 nav labs, neiesaku) vīnojām kinotētrī. Redzējām Gone Girl, kas man neprātīgi patika. līdznācējām bija gluži citāds viedoklis, taču tas nemaina. filma bija ļoti iespaidīga, vēl joprojām man ir pāris neatbildētu jautājumu, kas ir lielisks atlikums pēc kaut kā noskatīšanās.
un pēc kino... pēc kino devos uz negaidītāko dzimšanas dienas svinēšanu pasaulē. ja man pirms pāris mēnešiem kāds būtu teicis, ka reiz tādā pasākumā nonākšu, es pasmietos, atmestu ar roku un vēlreiz pasmietos.
galu galā - tas bija vienkārši.. saviļņojoši. bez kaut kādām konkrētām detaļām varu pastāstīt, ka kāds draugs, ja drīkstu šo personu tā dēvēt, atzīmēja savu dzimšanas dienu, saaicinātie viesi bija nedaudz pārsteidzoši, un es lielāko daļu laika pavadīju, domājot muļķības un uzdodot sev dažāda rakstura jautājumus. aizbraucu mājās no rīta. gaišs vēl nebija, taču pēc dzimšanas dienas kopā ar meitenēm izlēmām, ka obligāti jāaizbrauc uz KOIJOTIEM. lietoju šo vārdu ar lieliem burtiem, jo, nu.. paši saprotiet. tā galīgi nav mana vieta, un es tur nekad nebiju bijusi. varētu pat teikt, ka arī līdz šim neesmu bijusi, jo KOIJOTI bija ciet, kad tur nonācām. pārāk vēls/agrs.
mēģināšu noraksturot piektdienas nakti. suņi, vatafak brīži, miljons jautājumu, izsmēķi, reti klusuma brīži, griešanās ap savu asi, gorīšanās uz krēsliem/galda, pārsteigumi un pārsteigumi, īsi svārki, gari svārki, skaisti cilvēki, smiekli, ārkārtīgi daudz vīna, siers, augstas klases pavārmāksla, prieks, aizmiglots skatiens, fotografēšanās un visas iespējamās muļķības.
acis spīd aiz prieka. jā, vēl arvien. protams, viss būtu bijis labāk, ja es būtu tikusi pārģērbties un izskatītos vairāk pēc ballītes nekā izskatījos, bet tik un tā. šādus pasākumus gribu vēl un ļoti daudz, jo par tādiem gluži vienkārši jāraksta vēstures grāmatās.
ziniet ko? gaidīsim pavasari un cerēsim uz visādām atkalsatikšanām, kā arī uz turpmāku lietu saprašanu un noskaidrošanos.
paldies jums, draugi!
jūs man patīkat, un es gribētu jums pieskarties.
miers un vienmēr jūsu,
Š.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru