sveikiņi.
šeit jūs uzrunā sociālo zinātņu maģistrs tiesību zinātnē. lai arī diploms būs pēc drusciņ mazāk kā mēneša, jūtos kā pieveikusi milzīgu kalnu, un tā savā ziņā ir absolūta taisnība.
tā kā jūs ar savām runām apgrūtinājusi neesmu veselu mūžību, un tā kā VAIRS NAV JĀMĀCĀS, un jā, tā kā man ir spēcīga vēlme sarunāties, jo jūtos visai vienulīgi, nolēmu papļāpāt. drīzāk paļurināt, jo kopš pēdējā ieraksta šeit ir viss apgriezies gandrīz par simt astoņdesmit grādiem. lai gan, meloju, par mazāk, jo kursu pilnīgi pretējā virzienā uzņēmusi neesmu.
protams, lai jūs spētu pilnīgāk uztvert manus pārdzīvojumus (haha), nedaudz pastāstīšu par lielisku vasaras ieskaņas pasākumu, kurā nokļuvu nedēļas nogalē. LU sporta spēles. jēziņ, tas bija fantastiski!!!!! es ļoti neplānoti tur gadījos, jo uzzināju par šāda pasākuma norisi tikai pāris dienas iepriekš. no sākuma vēl domāju, kā tad nu es tā (jūs droši vien zināt manas sarežģītās attiecības ar sportu), taču tad nospļāvos un pieteicos līdzi, pierunājot arī Susuriņu, droši paļaujoties, ka tad nu pasākums būs izdevies, ja līdzi ir laba kompānija.
apstākļi jauki sakrita, un man nevajadzēja braukt uz centru tādā elles agrumā, un devāmies uz Salacgrīvu ar mašīnu.
protams, neprātīgi haltūrējām un slēpāmies no pašu sporta spēļu notikumiem, izpētot apkārtni un čillaxojot pie jūras. viss likās tik ļoti smuki, ka nolēmām beidzot iepazīties ar komandas biedriem. lēmums bija pareizs, un tagad ir čupiņa jaunu draugu, kas liek vēl un vēlreiz saprast, ka tik dīvaina beigu galā nemaz neesmu. jā, man vienmēr ir licies, ka draugi man sanāk viegli, bet beigās kādam vienmēr kaut kā apnīk, un pie tā arī viss paliek. tad man vienmēr žēl, un es prātoju, tieši kas tad nu šoreiz atgadījies.
kauns atzīties, bet pirmajā dienā sportam īpaši liela uzmanība no manis un Susuriņa puses netika pievērsta, bet priecīgais vakars pierādīja, ka tā diemžēl ir kļūda. sākām ar pikniku klases telpā, kas kalpoja arī kā virtuve, guļamistaba, dzīvojamā istaba, ģērbtuve, bārs un atpūtas telpa vienlaicīgi. pēc tam devāmies uz pikniku stadiona nostūrī, un pikniks man un vēl pāris draudziņiem turpinājās pie estrādes, kuru pārvaldīja visai kaitinošs dīdžejs. kad sākās lietus, es biju absolūtā sajūsmā, jo arī man vienmēr ir bijis šis stereotipiskais sapnis - dejot lietū. lai norautu kaut kādu pseidosentimentālu noskaņu šai darbībai, es teikšu, ka man neinteresē vienkārši gorīties ārā, kad līst, jo tas ir darīts vairāk kā nepieciešams, bet gan būt ballē ārā, kad netīšām sāk līt. tas viss bija, un es biju ļoti priecīga. žēl, protams, par dažiem starpgadījumiem, taču tas man neliedz muļķīgi smaidīt, kad atceros par kārtējo smiekliņu no nedēļas nogales.
nu tā, otrajā dienā visi bijām jau draugi, smējāmies un sportojām (ehem) uz nebēdu, pati piedalījos virves vilkšanā, un mēs zaudējām. cerams, tas nebija tikai manis dēļ, hihihi. iebīdīju arī savu līdzbraucēju kādā aktivitātē, lai nebūtu apziņas, ka nekas nav darīts.
uzvarējām volejbojā un basketbolā (vai strībolā?), un beigās dabūjām balvā tādu smieklīgu maisiņu, kurā iekšā neielūkojos, bet, cik sapratu, tur bija miljons košļeņu paciņu. ļoti iekavējāmies ar mājās braukšanu, bet tik un tā neviens nebija dusmīgs.
secinājumi un ieguvumi pēc šāda vīkenda:
1. vislabākie pasākumi ir tādi, kuros līdz šim nav gadījies piedalīties
2. sāpes visdīvainākajās vietās
3. jauni draudziņi!!
4. apdedzis deguns un pleci
5. pilnīgi neiesauļojušās kājas. nulle.
6. vēl arvien ģībstu no kurzemnieku izloksnes. mani uzticīgākie lasītāji būs dzirdējuši par to, kā jūsmoju par kādu konkrētu personu no Lemberga pilsētas ("tu zvan, mēs ta' iedzers kād visīt"), tāpēc trīs personas, kas to pieprot, turklāt vēl VIENĀ TELPĀ, ir tāds piedzīvojums, ka apsveru iespēju pārvākties uz Kurzemi un pati iemācīties
7. man ir bail no augstuma. eifelī nav bail kāpt, bet stāvēt uz stalažām, kas ir pie remontējamas mājas, man galīgi nepatīk, jāpieturas, lai būtu drošības ilūzija
8. pats gudrākais, ko varu izdarīt pēc vakara pie ugunskura/grila, ir uz nakti neizņemt kontaktlēcas. viss kā pa miglu, kur prāts bija, nezinu
9. esmu iemācījusies lietot alkoholu tā, ka citi pat nesaprot, ka tas ir darīts. tas nav labi, par to drīzāk jākautrējas, taču ļoti prasījās.
10. humora izjūta cilvēku padara par cilvēku, ja viņam tās nav, viņš nav cilvēks, viņš ir kaut kāds kurmis
11. ļoti gribu pēcballi pēc šī visa
paldies jums!
vēlreiz atgādinu, ka man vienmēr kārojas papļāpāt.
jūs man patīkat, un es gribētu jums pieskarties,
miers un vienmēr jūsu,
Š.
šeit jūs uzrunā sociālo zinātņu maģistrs tiesību zinātnē. lai arī diploms būs pēc drusciņ mazāk kā mēneša, jūtos kā pieveikusi milzīgu kalnu, un tā savā ziņā ir absolūta taisnība.
tā kā jūs ar savām runām apgrūtinājusi neesmu veselu mūžību, un tā kā VAIRS NAV JĀMĀCĀS, un jā, tā kā man ir spēcīga vēlme sarunāties, jo jūtos visai vienulīgi, nolēmu papļāpāt. drīzāk paļurināt, jo kopš pēdējā ieraksta šeit ir viss apgriezies gandrīz par simt astoņdesmit grādiem. lai gan, meloju, par mazāk, jo kursu pilnīgi pretējā virzienā uzņēmusi neesmu.
protams, lai jūs spētu pilnīgāk uztvert manus pārdzīvojumus (haha), nedaudz pastāstīšu par lielisku vasaras ieskaņas pasākumu, kurā nokļuvu nedēļas nogalē. LU sporta spēles. jēziņ, tas bija fantastiski!!!!! es ļoti neplānoti tur gadījos, jo uzzināju par šāda pasākuma norisi tikai pāris dienas iepriekš. no sākuma vēl domāju, kā tad nu es tā (jūs droši vien zināt manas sarežģītās attiecības ar sportu), taču tad nospļāvos un pieteicos līdzi, pierunājot arī Susuriņu, droši paļaujoties, ka tad nu pasākums būs izdevies, ja līdzi ir laba kompānija.
apstākļi jauki sakrita, un man nevajadzēja braukt uz centru tādā elles agrumā, un devāmies uz Salacgrīvu ar mašīnu.
protams, neprātīgi haltūrējām un slēpāmies no pašu sporta spēļu notikumiem, izpētot apkārtni un čillaxojot pie jūras. viss likās tik ļoti smuki, ka nolēmām beidzot iepazīties ar komandas biedriem. lēmums bija pareizs, un tagad ir čupiņa jaunu draugu, kas liek vēl un vēlreiz saprast, ka tik dīvaina beigu galā nemaz neesmu. jā, man vienmēr ir licies, ka draugi man sanāk viegli, bet beigās kādam vienmēr kaut kā apnīk, un pie tā arī viss paliek. tad man vienmēr žēl, un es prātoju, tieši kas tad nu šoreiz atgadījies.
kauns atzīties, bet pirmajā dienā sportam īpaši liela uzmanība no manis un Susuriņa puses netika pievērsta, bet priecīgais vakars pierādīja, ka tā diemžēl ir kļūda. sākām ar pikniku klases telpā, kas kalpoja arī kā virtuve, guļamistaba, dzīvojamā istaba, ģērbtuve, bārs un atpūtas telpa vienlaicīgi. pēc tam devāmies uz pikniku stadiona nostūrī, un pikniks man un vēl pāris draudziņiem turpinājās pie estrādes, kuru pārvaldīja visai kaitinošs dīdžejs. kad sākās lietus, es biju absolūtā sajūsmā, jo arī man vienmēr ir bijis šis stereotipiskais sapnis - dejot lietū. lai norautu kaut kādu pseidosentimentālu noskaņu šai darbībai, es teikšu, ka man neinteresē vienkārši gorīties ārā, kad līst, jo tas ir darīts vairāk kā nepieciešams, bet gan būt ballē ārā, kad netīšām sāk līt. tas viss bija, un es biju ļoti priecīga. žēl, protams, par dažiem starpgadījumiem, taču tas man neliedz muļķīgi smaidīt, kad atceros par kārtējo smiekliņu no nedēļas nogales.
nu tā, otrajā dienā visi bijām jau draugi, smējāmies un sportojām (ehem) uz nebēdu, pati piedalījos virves vilkšanā, un mēs zaudējām. cerams, tas nebija tikai manis dēļ, hihihi. iebīdīju arī savu līdzbraucēju kādā aktivitātē, lai nebūtu apziņas, ka nekas nav darīts.
uzvarējām volejbojā un basketbolā (vai strībolā?), un beigās dabūjām balvā tādu smieklīgu maisiņu, kurā iekšā neielūkojos, bet, cik sapratu, tur bija miljons košļeņu paciņu. ļoti iekavējāmies ar mājās braukšanu, bet tik un tā neviens nebija dusmīgs.
secinājumi un ieguvumi pēc šāda vīkenda:
1. vislabākie pasākumi ir tādi, kuros līdz šim nav gadījies piedalīties
2. sāpes visdīvainākajās vietās
3. jauni draudziņi!!
4. apdedzis deguns un pleci
5. pilnīgi neiesauļojušās kājas. nulle.
6. vēl arvien ģībstu no kurzemnieku izloksnes. mani uzticīgākie lasītāji būs dzirdējuši par to, kā jūsmoju par kādu konkrētu personu no Lemberga pilsētas ("tu zvan, mēs ta' iedzers kād visīt"), tāpēc trīs personas, kas to pieprot, turklāt vēl VIENĀ TELPĀ, ir tāds piedzīvojums, ka apsveru iespēju pārvākties uz Kurzemi un pati iemācīties
7. man ir bail no augstuma. eifelī nav bail kāpt, bet stāvēt uz stalažām, kas ir pie remontējamas mājas, man galīgi nepatīk, jāpieturas, lai būtu drošības ilūzija
8. pats gudrākais, ko varu izdarīt pēc vakara pie ugunskura/grila, ir uz nakti neizņemt kontaktlēcas. viss kā pa miglu, kur prāts bija, nezinu
9. esmu iemācījusies lietot alkoholu tā, ka citi pat nesaprot, ka tas ir darīts. tas nav labi, par to drīzāk jākautrējas, taču ļoti prasījās.
10. humora izjūta cilvēku padara par cilvēku, ja viņam tās nav, viņš nav cilvēks, viņš ir kaut kāds kurmis
11. ļoti gribu pēcballi pēc šī visa
paldies jums!
vēlreiz atgādinu, ka man vienmēr kārojas papļāpāt.
jūs man patīkat, un es gribētu jums pieskarties,
miers un vienmēr jūsu,
Š.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru