sveikiņi!
lieku izsaukuma zīmi, jo esmu priecīga. vispār par visu kopā, nevis tikai par atsevišķām lietām. visupirms - šogad man atkal ir tā siltā jo siltā ziemas sajūta, kāda man bija divtūkstoš devītā gad nogalē, vienīgi ar tādu atšķirību, ka tolaik man nebija tādu attiecību ar ļoti burvīgiem cilvēkiem, kādas man ir šobrīd. tā.
pa šo laiku nekas ārkārtējs noticis nav, es vienkārši dzīvoju, un tas man sagādā prieku. tas nekas, ka darba diena sākas sešos trīsdesmit, kad ceļos uz darbu, un beidzas deviņos trīsdesmit vakarā, kad beidzas pēdējā lekcija. tas nekas, ka brīvais laiks neeksistē, un vislabprātāk šo brīvo laiku es pavadu guļot un atpūšoties vistiešākajā šī vārda nozīmē - skatos griestos, dziļi elpoju un izbaudu īsos mirkļus, kad man NEKAS NAV JĀDARA.
darbā viss ir lieliski. lieliski ir mani pienākumi, lieliska ir vide, kādā es strādāju un kolektīvs ir tik neprātīgi burvīgs, ka man pilnīgi ir pārsteigums par silto attieksmi un to, cik ļoti tā atšķiras no citām manām bijušajām darba vietām.
vakar biju ar kolēģi uz filmiņu, Mākoņu atlants, un tā bija tāda filma, ka, vēl tagad iedomājoties, es arvien nesaprotu, kur atrodos. ir bijušas tikai pāris tādas filmas, ko esmu redzējusi un tad piemetas tā ko-nu-lai-tagad dara sajūta. tā bija ar dienu pēc rītdienas un ar into the wild. un ar šo mākoņu atlantu. protams, katrs tajā atrastu sev kaut ko personisku, bet man atnāca šāda atziņa, kas, kā es, skatoties pagātnē, nospriedu, ir gājusi man līdzi, cik vien es atceros - mīlestība ir ļoti reāla lieta. un nav svarīgi, kas tajā ir iekšā, nav svarīgi, kāda būtne, bet, ja tu tā jūties, tad tas ir tik sasodīti patiesi, ka uz tā var būvēt veselu pilsētu. un tā pilsēta stāvēs, plauks un zels. tā ir.
un tad vakar ar Tomsones jaunkundzi bijām ieplānojušas doties ciemos pie maniem draudziņiem. vakars, protams, izvērtās aizraujošs, pabijām visādās vietās un nepārtraukti ķiķinājām. kas ir patīkami? fakts, ka es vēl arvien esmu pietiekami jauna, lai ballētos līdz četriem rītā, man likās, ka vairs to nespēju un šis lais manā dzīvē ir pagājis. bet nav. un tas ļoti iepriecina.
un vispār. dzīvojiet, ļaudis! ir tik ļoti jāpārstāj čīkstēt, jo tas grauž un cilvēks kļūst tāds skābs un nepatīkams, turklāt šāda čīkstoņa liedz priecāties par mazākām lietām, kā arī citiem bojā noskaņojumu. jā. gluži kā edwin starr dziesmā war, tikai tur viņš visādi lamā karu, bet es ļoti vēlos visu to pašu pateikt saskābumam un čīkstēšanai. nekas nav tik slikti kā pašam izskatās!
jo pasaule vēl nav beigusies, neviens nedzedzina klavieres un bībeles, lai sasildītos, cilvēki vēl arvien iet uz teātri, aplaudē un dziesmu svētku laikā raud un prasa vēl un vēlreiz Gaismas pili un Saule, pērkons, Daugava. vēl arvien rudeņos brauc uz siguldu un jūsmo par mūziku.
paldies jums! ļoti gribu pačalot, padzert tējas, samīļoties un būt ar jums ziemā.
miers un vienmēr jūsu,
Š.
lieku izsaukuma zīmi, jo esmu priecīga. vispār par visu kopā, nevis tikai par atsevišķām lietām. visupirms - šogad man atkal ir tā siltā jo siltā ziemas sajūta, kāda man bija divtūkstoš devītā gad nogalē, vienīgi ar tādu atšķirību, ka tolaik man nebija tādu attiecību ar ļoti burvīgiem cilvēkiem, kādas man ir šobrīd. tā.
pa šo laiku nekas ārkārtējs noticis nav, es vienkārši dzīvoju, un tas man sagādā prieku. tas nekas, ka darba diena sākas sešos trīsdesmit, kad ceļos uz darbu, un beidzas deviņos trīsdesmit vakarā, kad beidzas pēdējā lekcija. tas nekas, ka brīvais laiks neeksistē, un vislabprātāk šo brīvo laiku es pavadu guļot un atpūšoties vistiešākajā šī vārda nozīmē - skatos griestos, dziļi elpoju un izbaudu īsos mirkļus, kad man NEKAS NAV JĀDARA.
darbā viss ir lieliski. lieliski ir mani pienākumi, lieliska ir vide, kādā es strādāju un kolektīvs ir tik neprātīgi burvīgs, ka man pilnīgi ir pārsteigums par silto attieksmi un to, cik ļoti tā atšķiras no citām manām bijušajām darba vietām.
vakar biju ar kolēģi uz filmiņu, Mākoņu atlants, un tā bija tāda filma, ka, vēl tagad iedomājoties, es arvien nesaprotu, kur atrodos. ir bijušas tikai pāris tādas filmas, ko esmu redzējusi un tad piemetas tā ko-nu-lai-tagad dara sajūta. tā bija ar dienu pēc rītdienas un ar into the wild. un ar šo mākoņu atlantu. protams, katrs tajā atrastu sev kaut ko personisku, bet man atnāca šāda atziņa, kas, kā es, skatoties pagātnē, nospriedu, ir gājusi man līdzi, cik vien es atceros - mīlestība ir ļoti reāla lieta. un nav svarīgi, kas tajā ir iekšā, nav svarīgi, kāda būtne, bet, ja tu tā jūties, tad tas ir tik sasodīti patiesi, ka uz tā var būvēt veselu pilsētu. un tā pilsēta stāvēs, plauks un zels. tā ir.
un tad vakar ar Tomsones jaunkundzi bijām ieplānojušas doties ciemos pie maniem draudziņiem. vakars, protams, izvērtās aizraujošs, pabijām visādās vietās un nepārtraukti ķiķinājām. kas ir patīkami? fakts, ka es vēl arvien esmu pietiekami jauna, lai ballētos līdz četriem rītā, man likās, ka vairs to nespēju un šis lais manā dzīvē ir pagājis. bet nav. un tas ļoti iepriecina.
un vispār. dzīvojiet, ļaudis! ir tik ļoti jāpārstāj čīkstēt, jo tas grauž un cilvēks kļūst tāds skābs un nepatīkams, turklāt šāda čīkstoņa liedz priecāties par mazākām lietām, kā arī citiem bojā noskaņojumu. jā. gluži kā edwin starr dziesmā war, tikai tur viņš visādi lamā karu, bet es ļoti vēlos visu to pašu pateikt saskābumam un čīkstēšanai. nekas nav tik slikti kā pašam izskatās!
jo pasaule vēl nav beigusies, neviens nedzedzina klavieres un bībeles, lai sasildītos, cilvēki vēl arvien iet uz teātri, aplaudē un dziesmu svētku laikā raud un prasa vēl un vēlreiz Gaismas pili un Saule, pērkons, Daugava. vēl arvien rudeņos brauc uz siguldu un jūsmo par mūziku.
paldies jums! ļoti gribu pačalot, padzert tējas, samīļoties un būt ar jums ziemā.
miers un vienmēr jūsu,
Š.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru