svētdiena, 2012. gada 4. novembris

nāc blakus

pilna sirds, ļaudis. gribas tik ļoti visu izrunāt laukā, bet tad, kad gribu, klapes priekšā un nekas tur neiznāk, tikai tāda ņurkāšanās. negribu ņurkāties. negribu pīkstēt līdz brīdim, kad sanāk slikti un neviens neko nesaprot, un man gribas skatīties platām acīm - kā tad nu nesaprast, vai tad nevar redzēt, vai tad nav uzskatāmi? sasodīts, kāpēc vienmēr tā ar mani notiek? liekas, viss taču kā uz delnas, bet re, pretī cilvēki nesaprot un ir satraukušies, kas man savukārt liek justies kā pēdējai nelietei.

ceru, ka neesmu tāda draņķe kā šobrīd jūtos, patiesībā vispār nespēju savilkt kopā galus, kā gan man ir draugi? kā viņiem es neapnīku, un kā viņi mani spēj izturēt. pašai reizēm tik nelāga jušana, kā tad nu es šoreiz šitā, bet apturēt nesanāk, turpinu darīt cūcības.

fu. nu labi, ceru, izdosies visu izstāstīt un savest kārtībā, jo tas sēž kā tāds milzīgs augonis un traucē priecāties. protams, krīzes ir labas, un pēc krīzēm viss turpinās, turklāt turpinās citādāk un labāk, bet kaut kur apakšā kāds purpina, ka - ja nu tomēr nē, ja nu es esmu tik vainīga, ka nevienam nekad un nemūžam ar mani negribēsies runāt?

esmu slikts cilvēks. slikts. bet arī sliktam cilvēkam ir vajadzības, un es bez jums nevaru dzīvot. negribu. un nemāku.

sirds mazliet tukšāka. gan runāšanās, gan notikumu pēc. vit tā. nu atkal kā drūms tīneidžers jūtos.

vienmēr jūsu,
Š.

Nav komentāru: