ņurk

ziniet, vientulība dara brīnumu lietas. man šobrīd jāmācās, tāpēc, dabiski, es te kaut ko iečirkstināšu. esmu pagatavojusi pankūkas, kas ir ēdamas gan ar sāļo pavalgu, gan saldo, jūtos visai apmierināta par šīvakara pārtikas izvēli. tā kā negribas sēsties pie papīriem, tad, dabiski, vajag kaut ko paskatīties. šoreiz tas bija visu meiteņu bērnības mīļākais seriāls Amulets (ja jums tas nepatika, es ar jums nedraudzējos, hā, nu labi, tas tāds ļauns jociņš, briesmas, kur gan mana humora izjūta). protams, ka tas bija seriāls, kas aizskāra lielās morāles pamatakmeņus katrā bērnā, kas skatījās.

un tagad manī atkal domas virpuļo. nevis tā skaisti, ka gribas čalot un smaiduļoties, bet gan tā smagi, kad gribas saņemt pieri plaukstā un grūši nopūsties.

visvairāk gribas ņemt un kārtīgi parunāties. pārrunāties un aiziet proām ar siltumu un sapratni, jo citādi ir sajūta, ka kaut kas gaisā pakārts.

un tad vēl gribas izplūkt visas puķes no zemes, samest tās gaisā un pūst, pūst kā uz baloniem, kas nekad nedrīkst pieskarties zemei. ja mēs pūtīsim gaisā, tad kaut kas no mums uzkāps debesīs un ar tur dzīvojošajiem sarunās, kā garantēt, ka vienmēr izkāpjam no bažām un problēmām ar sausām kājām un atvieglojumu krūtīs.

jums arī tā ir, ka gribas darīt pašizdomātas lietas, nevienam nesakot, jo negribas, lai nesanāk?

man, lūdzu, kilogramu veiksmes. līdzņemšanai.