jā, šis ir čīkstošais ieraksts, kad man ir kārtējais smeldzes seanss (jā, es tos tā saucu, jo - vienkārši jo). man reizēm liekas, ka es esmu vienīgā, kas kaut ko dara, kas pūlas, kas smaida arī tad, kad galīgi negribas, jo smaids, kā mēs zinām, vienkārši salabo lietas. ja ne salabo, tad vismaz noteikti atceļ lietu uzviršanu un dusmu virspuļa sacelšanos.
es esmu kaut kāds burbuļa cilvēks. kad ir šādi kā tagad, tad gribas tik žēloties un čīkstēt, lai gan apkārt ir cilvēki, kam gribas palīdzēt, pie kā es vienmēr varu iet un pasēdēt, sērīgi paskatīties sienā, nopūsties - un tad jau atkal ir labi! ar mani tā ir - es aizeju ciemos pie kāda, kurš ir pavisam labs, saprotošs un visādi citādi nenovērtējams, es tikai drusku paskumstu. man pietiek ar nopūšanos, un šo cilvēku sabiedrība visu vērš par labu. ai, kaut es varetu būt tāda kā viņi. pret sevi, pret citiem, pret jebkuru. tas ir ļoti veselīgs talants, tā patiešām.
ko es vēlējos sacīt? neko. ikai to, ka pirms divim gadiem es biju sajūsmas mučkulis, es baudīju katru skatienu, katru vārdu, katru.. patiesībā visu. un tagad es te sēžu un gaužos par to, ka esmu vienīgā, kas domā par to, kā bija pirms diviem gadiem, cik traki un vienlaicīgi neatkārtojami bija tad.
tik nepārprotiet - ir lieliski, es neko nemainītu pret to, kā ir tagad.
es vienkārši vēlos pačīkstēt. un lai tie, kas šo izlasa, pasmaida un nodomā, ka esmu jau gan es neizturīga un pārāk daudz pīkstu. un tā arī ir. bet dažreiz vajag
starp citu, divtūkstošdesmitā gada trīsdesmit pirmajā martā bija neredzēti silts, mēs mugurā uzvilkām miskastes maisus un devāmies šļakstīties pa peļķēm, kas bija palikušas vēl no lielajiem sniegiem.
ak, un esmu ļoti priecīga, ka ir tik aizraujoši dusmoties par to, ka kāds cēlis prasību nepareizas kompetences tiesā. man tas nekad nelikās svarīgi, bet tagad es par to esmu ar mieru pukstēt un kādam iebakstīt.
2 komentāri:
Tu esi foršiņa, dūd.
tu vienmēr iepriecini. paldies par to, mēģināšu tev šajā ziņā atlīdzināt. :)
Ierakstīt komentāru