par feilošanu.

ziniet, man tagad tā ir.
tā, ka ir sajūta, ka es kūpu no tā, kā gribas mīļot savus cilvēkus. un tas nekas, ka visi uz mani dusmojas, es vienkārši to notraukšu tādā "bitch, it's a hairflip" manierē.
es neesmu tik briesmīgi slikta kā varbūt izskatos vai jums liekos, vienkārši.. man ir miljons attaisnojumu, kāpēc tieši tajā reizē sanāca tieši tā, bet, jūs mani pazīstat. jā, es tiešām netiku toreiz mājās iekšā, jo atslēgas bija iekritušas lifta šahtā.
jā, es toreiz kavēju skolu, jo biju iekāpusi nepareizajā trolejbusā.
jā, es toreiz nevarēju satikties, jo biju iekāpusi nepareizajā STARPPILSĒTU autobusā.
jā, vakariņās nav nekas izcils, jo rīsi iekrita miskastē.

ko es ar to visu gribu pateikt?
to, ka tā esmu es, un man sanāk un notiek visādi feili, ar to es laikam esmu īpaša. un to, ka ērtības un ne-drāmas labad nevajadzētu savelties dusmu kamolā un murkšķēt kaut kur zem deguna. man vienmēr šādi murkšķošie cilvēki liekas drusku smieklīgi, bet tikai drusku, jo murkšķēšana viegli pārvēršas pamatīgā izvirdumā.
un vēl. es esmu toleranta. iespējams, tolerantāka par citām būtnēm, kuras piecreiz vieglāk aizsvilstas, un tikpat ātri norimst. un tolerance ir skaista lieta, tikai tā vienmēr vienmēr nāk man par sliktu, jo es kaut ko tādu, ko gribētos mest laukā un bļaustītis, vienkārši paturu pie sevis. lai nav nevajadzīgu apvainojumu. jo man sanāk, kāpēc gan citiem lai nesanāktu un nenotiktu visādas lietas?
nemāku garantēt, bet uzdrošinos teikt, ka es sapratīšu cilvēkus. un neskatīšos ar "kā-gan-tā-vispār" seju, jo uz mani tā cilvēki skatās katru dienu.. un tā nav pasaulē labākā sajūta, if you ask me.

lūk.
būsim ļoti priecīgi un nedusmosimies par feiliem. ne manējiem, ne jūsējiem, ne citu. un nav runa par to, ka "tā varēja nenotikt, ja tu būtu uzmanīga", bet gan par to, ka man gadās. un tas notiek tāpēc, ka tā esmu es.

palieciet lūdzu patiesi. un neļaujiet citiem justies vientuļi.

tā lūk.