ticiet vai nē, bet skatos kardašianus. skatos kā traka un man patīk!
pašlaik gribu teikt vienīgi to, kā šorīt redzēju cilvēku, kurš iet ar kruķiem. redzēju, kā viņš lēnām kustas uz priekšu, es sēdēju trolejbusā un skatījos pa logu, un viņš izskatījās mazliet skumjš. bet pēkšņi notiak kas tāds, ka man iepletās mute.
pilnīgi nopietni - cilvēks, tieši tas pats, kurš pirms mirkļa gāja ar kruķiem, pasita tos padusē un sāka skriet. viņš neskrēja skaisti, viņš kliboja, bet skrēja. ar kruķiem padusē, tiem pašiem, kas pirms mirkļa bija viņam palīdzējuši iet.
un ad es sapratu - ja kāds var šādi, tad tas, ka gribas čīkstēt un žēloties par visu, neko nenozīmē. mums ir iespēja iet pašiem un, ja nekas ļauns (tfu-tfu-tfu) nenotiks, tad mēs spēsim iet paši.
tas jāsaprot gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. jo mēs spējam, un nevajag skumt un nokārt galvu par kaut ko, kas citiem neko ļaunu nenozīmētu.
priecāsimies! un nekad nebeigsim.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru