otrdiena, 2012. gada 17. janvāris

dzīvosim tā, it kā mājas būtu mākoņos.

man tik daudz visādi notikumi apkārt, ka pilnīgi nav kur likties.
vispirms - atkal esmu tajā burvīgajā sajūtā, kad lasu grāmatu, acis lielas un, ja man būtu aste, tā būtu divreiz biezāka kā parasti. jo esmu tik satraukta. tik ļoti tajā visā iekšā, ka uz filmiņu gribu vājprātīgi spēcīgi.

rit eksāmenu virpulis, tautā pazīstams kā sesija. es laikam nekad nesapratīšu cilvēkus, kas sēž bez miega, mācās, līdz acis sūrst un rokas trīc, tad knapi aizvelkas līdz eksāmenam un streso, streso, streso. mjā, šogad sasniedzu savu mācīšanās ilguma rekordu (nedēļa), bet tas nenozīmē, ka neizgulējos. tas vienkārši nav manā garā. nav un viss.

pienāca un pagāja vecā gada vakars, šogad bija absolūti neīpaši, bet es nesūdzos. esmu iekļuvusi tādā kā pašiedvesmas peļķē, un tagad tā mani motivē sacīt - viss, kas ar mums notiek, veido kaut kādu miljono daļiņu pieredzes, tātad - to, kā mēs uztveram pasauli un kā pasaule uztver mūs.

šogad ir bijušas vairākas jaunā gada apņemšanās, bet visskaistākā no tām - mīlēt sevi. un nedarīt sev pāri nekādā mērā, jo mēs esam tie, kas mums pašiem vienmēr sekos (jo diez nu vai kāds no maniem lasītājiem spēj atdalīties no sava ķermeņa. ja spēj - dieva dēļ, pastāstiet man!!)

ļoti meklēju iedvesmu. pašlaik esmu apsēsta ar to, kā cilvēki ģērbjas un ko tas varētu pastāstīt pārējiem par viņiem. kāpēc - daudziem no jums tas jau ir zināms, bet tik un tā. gaidiet pārsteigumu, ir plānā pat pamatīgs pī ārs, kurš ir varbūt par augstu kā mērķis, bet kas tur - ja ne tagad, tad kādreiz noteikti.

un es reiz gribētu dizainēt arī bērnu ratiņus, ne tikai šūpuļkrēslus.

cepiet kūkas, draugi! nekas tā neatslēdz prātu no burzmas, kas tur parasti sastopama, un kūku cepšanai vienmēr ir arī skaists rezultāts.

bučoju.

Š.

Nav komentāru: