paukš.

un man tagad ir tik pilna sirds, ka es nemaz nespēju noticēt, cik ātri skrien pirksti pāri klaviatūras taustiņiem . (šodien, ievērtējot portālu nekropole.lv, konstatēju, ka vecā saikne ar austru skujiņu nekur nav pazudusi, tikai apaugusi ar sadzīves saldumiem, un to dvēseles skaudrumu kaut kā vairs tik ļoti nejūt. lūk, un tā pati austra reiz rakstīja kaut ko par "mašīnrakstītājas steidzīgajiem pirkstiem", un es tagad jūtos taisni tā.)

gribas skriet pāri pilsētai, saņemt plaukstās kādu seju, ieslīgt šīs sejas īpašnieka acīs un pateikt kaut ko jauku. nē, dārgie drāmas tīkotāji, šeit nav paredzēta kaut kāda mīlestības reference, šeit ir vienkārši tīrs emociju plūdums. ir tik daudz cilvēku (diemžēl visi kaut kādā faking virtuālā vidē), kuriem man niez mēle kaut ko pateikt. ļoti niez. piemēram, pateikt - nomierinies. dzīve nepazudīs, bet tik ātri to ķert varbūt ir pat nogurdinoši. vai arī pateikt - lūdzu paver acis plašāk, tu pārāk daudz palaid garām, jo tev vairāk patīk gausties kā baudīt!
vai arī - tas, ka tu nebrauksi atkal prom, ir lieliski, savtīgi gan bezgala, bet lieliski!

ir tik karsti iekšā. pat ne silti, karsti. jo, lai arī visur no visām pusēm gāžas virsū darbu daudzums, tas jāuzraksta, tam jāpamācās, tas jānopērk, tas jāiesniedz, tas jāsatiek, tas tas tas! jūtos verī bizī, bet nekas no tā visa mani nepadara nomāktu. tas ir galīgi pārsteidzoši, bet tajā pašā laikā ļoti jauki, jo nomāktam būt nav labi. tieši tik lakoniski - nav labi.

man gribas visus satikt. un pateikt, cik ļoti gaidīju satikšanos, ka neturu nekādus ļaunus prātus par to, kas noticis vai nenoticis, ka apbrīnoju un mīļoju.

ak. plaša sirds. tāda, kurā viegli aizķerties. deru, ka arī tu, lasītāj, esi kādreiz aizķēries.

kā teica vislieliskākais pasaules četrinieks:

when I find myself in times of trouble,
mother mary comes to me
speaking words of wisdom,
LET IT BE.