ceturtdiena, 2011. gada 15. decembris

atradīsies

šobrīd ļoti jūtos kā pavasarī. tepat uz galda stāv lilijas zars, kas palicis no mātiņas dzimšanas dienas svinībām. tajā vakarā bijām arī uz instrumentiem. un tas bija skaisti. un man nepatīk neviens no tiem heiteriem, kuri vienkārši klaji stāsta, cik nepatīkami tas viss bija. pļē.

gribu rakstīt grāmatas par ceriņiem, par to, kā tie smaržo, par to, kā izskatās, sapildīti kapsulās, kas jāiedzer, lai galvā nerastos sliktas domas. gribu izgaršot mūziku un saprast, kas vislabāk garšojis tās autoram - mocartam patika upenes, emīlam dārziņam garšoja ērkšķogas, bet liss bija kā traks uz aveņu biezeni ar cukuru.
kur palikušas visas manas trepes, ko pasviedu sev, kad tik sasodīti vajadzēja tikt vienu stāvu augstāk? nu esmu uz jumta, un esmu kāpusi a gandrīz visām tām trepēm. dažas bija virvju, dažas iezāģētas, dažas pavisam sapelējušas. un nu ir parādījušās jaunas trepes, bet man jāuzceļ māja mazliet augstāka, lai tiktu tālāk. un tad jau redzēs.
vēl arvien man nav izdevies iekonservēt veiksmi. vasaras tabletes gan ir sanākušas, dzeru tās katru dienu. ļoti izdodas - ārā pa logu ir decembra vasara. tikai un vienīgi manis dēļ. bet tās iet uz beigām.
reiz man piederēs veikals, kurā pie griestiem būs aparāts, kas taisīs sniegu. mēs varēsim sniegoties tur iekšā, sēdēt manis dizainētos šūpuļkrēslos un izsmiet visu patiesību ārā. jo smejoties viss nāk daudz vieglāk.
arī tad, ja tev nekad nekas vairs neizdosies - tu tam nedrīksti noticēt, pat ja tev to cenšas iedzīt ar skarbumu. skarbums mums katram pašam ir pietiekami.
man kaut kā liekas, ka tad, ja ap kaklu ir lapsa (ar galvu un kājiņām), mazliet mainās personība. vismaz drusku. uz ziloņkaula salvešu gredzenu pusi. uz tumši sārta samta aizkaru pusi. uz tafta svārku pusi.

un ziniet?
tad jau redzēs. šobrīd varētu saujām dalīt gan laimi, gan bēdas. ko piedāvāt?




2 komentāri:

anna teica...

ai, ai, ai, ai, tas ir visjaukākais bloga ieraksts, ko es kādam jebkad esmu lasījusi! dali gan prieku, gan bēdas - prieks daloties vairojas, bēdas daloties sarūk.

charrlotte teica...

akk, kā es tagad priecājos.
kāds palasījās. kāds novērtēja.

par to kamolītis laimes, uztamborēsi cepuri (nezinu, vai proti skaisti tamborēt, bet nu no laimes dzijas tas vienkārši jādara). un tējkarote bēdu. jo tās sarūk.

paldies tev!