protams, ka atkal neesmu kādu laiku te bijusi, būs vienkārši jāņem un jāieraksta plānotājā PABAROT SEVI AR BLOGA IERAKSTU, lai man, pēc tam visu pārlapojot, vairāk raisās smaidi, atceroties, ko darīju, kā bija, kā likās.
nu ko. šodien esmu darbiņā, un mani tikko sagrāba nepārvarama vēlme ņemt un paklikšķināt. kaut vai tāpēc, ka man nenosakāmu iemeslu dēļ patīk šī klaviatūra, tā ļoti jauki skan. un vēl tāpēc, ka šodien ir jauka diena un tāpēc, ka ir daudz iespaidu, un tāpēc, ka man gribas mazliet atgriezties drusku senākā pagātnē.
pēdējie iespaidi - satiku Artu un robertu uz tā stūra, uz kura krustojas mans ceļš no skolas uz darbu ar viņu ceļu no mājām uz skolu. tas mani sasodīti sapriecināja. sabučoju savus lieliskos, lai viņiem veicas, kā nekā eksāmens šodien, un devos strādāt.
piektdienas vakarā aizgājām ar druadziņiem paēst suši uz tokyo city. pēc tā, cik Šarlote bija sajūsmā par turienes piedāvājumu, es biju sagatavojusies uz ko galīgi no kājām gāzošu. bet nu ne. nekā tur tāda nebija. es neteiktu, ka bija slikti, bet pavisam labi arī nebija, un tas skumdina. es bieži sapņoju par tādu ēdienu, kas vienkārši liek par sevi sapņot ilgi un ilgi pēc tā apēšanas, tāpēc krāju tās reizes, kad pie tāda tieku, bet šī reize noteikti tāda nebija, līdz ar to par to kuš.
------un es runāju muļķības------
sestdien devāmies uz Smilteni, Valmieru un Ēveli, kur piedalījos niknas vistas ķeršanā. tas bija ārprātā smieklīgs pasākums, jo vistas principā ir smieklīgas, tās smieklīgi skrien, tās smieklīgi KLUKST, un vēl smieklīgāk ir, ja visu to apvieno kopā, kas notiek, kad vista mēģina izbēgt. lūk, tā mēs to vistu arī nenoķērām, tā atskrēja mājās pati, kad rokās tika paņemts viens no viņas pseido-bērniem. izdzirdējusi, kā cālēns kviec, viņa atskrēja atpakaļ.
[tā, pēdējais nu bija izcili pilsētniecisks teikums, tāpēc atļaušos piemetināt, ka es ZINU, ka tā skaņa, ko izdveš cāļi, nav nekādā mērā jāsauc par kviekšanu, es to vārdu tikai lietoju, jo tas ir jancīgi)
un ārpus visa tā - es jūtu, ka sāku atgriezties tajā sajūtu murskulī, kas man pa galvu un sirdi vandījās divtūkstošdevītā gada nogalē. un varbūt divtūkstošastotā gada sākumā. tad man nebija nekādu tik skaistu ikdienas domu kā šodien un vispār pašlaik, bet tad es biju dziļi iekšā placebo mūzičkā un sapņoju kaut kādus pieneņkrāsas sapņus par to, cik dziļi var kādā ieskatīties.
es neatgriežos tajā visā pa nopietnam, bet man te tikai tādi uzplaiksnījumi. pēkšņi placebo šķiet skaisti līdz asarām, pēkšņi gribas skauties un mīļoties stiprāk nekā vakar/aizvakar/pēdējā laikā, pēkšņi liekas, ka arī man tūliņ būs pēdējais zvans, un es ieiešu savā pēdējā skolas brīvlaikā, dzīvošu bezrūpīgi līdz atestāta saņemšanai un neko nezināšu par tādu jēdzienu kā "noziedzīga pašpaļāvība".
bet tagad es zinu, kas tas ir, es zinu, ka pieneņkrāsas jūtas ir skaistas, bet vēl skaistākas ir tās visu iespējamo krāsu/toņu jūtas, kas ir tagad. kaut vai tāpēc, ka tās ir dažādākas. kaut vai tāpēc, ka tās ir rāmi izveidojušas savu gultni un turpina grauzties pa kripatiņai dziļāk manī. es par to nesūdzos. es izbaudu. un reizēm mēģinu iepļaukāt tos nejauko domu mučkuļus, kas uzsitas uz augšu. kaut vai domas par to, ka neesmu pati labākā.
esmu. sev vienmēr būšu, esmu bijusi un palikšu.
un jūs arī. katrs pats sev esat nepārspējamākie.
tagad gribētos kādu puķi. un padancot mijkrēslī. jums ne?
3 komentāri:
man gribas būt mazai. tas droši vien nav labs rādītājs, ja tik agri.
bet vistas klukst tik mīlīgi. bet ne tik ļoti, kā skan baloži.
ai, bet man arī.
un kāpt kokos, nesatraucoties par skrāpējumiem un nobrāzumiem, ēst zaļus ābolus, peldēties ar lietussargu un muļķīgi, bet patiesi smaidīt.
un man liekas, ka tas nav jāvērtē, vai ir labs vai nelabs rādītājs. tā vienkārši ir, un tas liecina par to, ka tu domāt. tātad - nekas slikts.
baloži, m. viņi nomierina. ja nemetas virsū un nesēžas klēpī nolūkā dabūt kādu drupaču no manas sviestmaizes.
man arī gribas pēdējo skolas brīvlaiku šarloxi!
vai jebkādu citu
un jā, es te joprojām iegriežos, tikai esmu pavisam kluss viesis
Ierakstīt komentāru