kādos mezglos jūs, cilvēki, esat sapinušies!

ziniet, draugi, es taču esmu pavisam neciešama beigu galā! esmu riebīga, kašķīga, varu sapūsties ne par ko, turklāt bieži vienkārši uznāk brīži, kad iekšā notiek sprādziens, un pa acu kaktiņiem veļas un veļas šķidrums.

tad vēl es esmu bezgala neveikla, spēju iespiest pat kaķi ledusskapja durvīs, es neprotu gatavot ēst, es vienmēr meklēju attaisnojumus kaut kam, ko neuzmanības pēc atkal sanācis nostrādāt.

esmu pļāpīga, nekam nederīgi burzguļojoša, ķiķinoša un galīgi paredzama. es nemāku ne šūt, ne adīt, ne vispār nekādus rokdarbus, un to, kas man kaut drusku sanāk, es nedaru, JO NAV IEDVESMAS.

esmu neuzņēmīga, egocentriska maita, kas neko nesajēdz un vienmēr no citiem gaida labāko atrisinājumu, es nespēju pati paļauties uz savām domām un vienmēr gaidu apstiprinājumu no kāda, kura domas vērtēju augstāk par savējām.

un vēl..

kuš. stop.

es vairs negribu tik publiski ķengāt sevi, lai arī no tā man paliek daudz labāk. kādreiz es to rakstīju uz papīra, lai neviens tik publiski to neredzētu, bet šoreiz es gribu un jūtu, ka vajag arī te. tur es liku klāt papildus sāpinošus aksesuārus, haha, lai man būtu vēl lielāks gandarījums par sevis nopulgošanu. hā.

redzat, man uznāk tādi brīži. kad man piemetas slimīga greizsirdība vai kaut kas tikpat beziemesl-īgs, tad gribas ņerkstēt un padarīt būšanu man blakus līdzīgu zobu sāpēm. ja būtu kaut kāda dvēseliska pa†aga, es šobrīd sevi pērtu par tik stulbām iedomām - nu, kur tas redz;ets, tā sevi lamāt, rutklāt vēl tik publiski!

bet nu man ir atkal labi. es priecājos par sevi, ka esmu tieši tāda, un apskatu visas lietas, kas man sevī patīk. atvainojiet par šo bipolāro ierakstu [neesmu pārliecināta, ka lietoju pareizi šo vārdu], bet es tikai gribēju drusku pastāstīt par stokholmas braucienu, kas norisinājās jau pirms pamatīga laiciņa. apsolīju, tad nu arī ņemšu un darīšu.

braucām četratā, un bija pavisam jauki. jau pašā sākumā smējāmies par to, cik muļķīgi ir cilvēki, izložņājām tās kuģa telpas, kur tiek laisti pasažieri, smaidījāmies un mēģinājām mātei iemānīt vana tallin liķieri. nesanāca. vakars virzījās uz priekšu, izrunājām gandrīz visas pasaules tēmas, malkojām pārsteidzoši garšīgus dzērienus, līdz asarām ķiķinājām par karaokes dziedātājiem, kad es nolēmu otro reizi mūžā kāpt pati uz skatuves un dungot līdzi kādai Fab Four dziesmai. šoreiz tā bija A Hard Day's Night, un es izgāzos, bet cilvēki dejoja un priecājās, jo pie tādas dziesmas citādi nemaz nevar.

no rīta kārtīgi pieēdāmies UN paķērām šo to līdzi arī ēšanai pa dienu. Stokholmā pastaigājāmies, papriecājāmies un sapratām, ka nekādā gadījumā godīgi nav tas, ka Rīgā ir vēsāks un vairāk sniega.

vakarā dziedājām atkal, šoreiz tajā tika pret viņas gribu ierauta arī Glutiņa, un atkal skanēja Fab Four, tikai šoreiz tā bija All My Loving. nu lūk, īsumā tas arī viss. vēl jāpiemin arī fakts, ka cilvēku bija paŗāk daudz, daudzi no tiem bija piedzērušies līdz žagām jau, daudzi vispār neturējās kājās, un jā. ja dzeram, tad labāk uz jūras, jo uz zemes viss netiek tik viegli piedots!

man nepatīk vārds "koļīties".

un es esmu baigā nejaucene. tikai par to, ka esmu šāda. nemaz nemēģiniet mani no šīs domas atrunāt, tā man liek justies labāk.

un labāk iekniebiet man un palīdziet atrast kaut kādus materiālus par KL 251. un 252. pantu.