trešdiena, 2011. gada 30. marts

mēs esam saules brāļi. kas mums ir? vismaz saule!

hello, draugi. un nedraugi. tie, kas šo te lasa.

starp citu, tad, kad no saviem atslēgvārdiem izņēmu "plikumi", ir būtiski samazinājies mans bloga apmeklējumu skaits, un tas vienkārši liek ķiķināt.

bet par to, kas noticis pēdējā laikā.. hm. marts jau pie beigām, un pagājušā gada šīs dienas bija tik prātam neaptverami lieliskas, ka man gandrīz vai gribas gadu pagriezt atpakaļ. protams, tad nebija piedzīvots tik daudz, bet tik un tā. tādas sajūtas es laikam nemainītu ne pret ko. skaisti.

nu lūk. laikam mazliet japadalās ar to, kas noticis.
vispirms - vat iz dis - ic krokuss!! [jo puķes tā tuvumā zemē augošas nemaz neesmu redzējusi.] tāpēc arī meklējumi turpinās.

m, bet reiz mums ar Aiju iznāca viena liela fail day. tā kā katru pavasari jābūt vismaz vienai ultimate fail day, tad tā pavisam noteikti bija pagājusī pirmdiena.
pēc lekcijas apsolīju Aijai doties viņu morāli atbalstīt uz darba interviju. If galvenajā mājā, kas atradās Mūkusalas ielā 1, pēc tam ieskrienot iečekot dzīvoklīti un nopērkot kurpes. nu, jāsaka, ka vismaz viena plāna daļa izdevās - kurpes viņai mēs nopirkām. un turklāt ļoti glītas, ar to viss bija kārtībā.
tad zvanījām Lindai, lai pajautātu, ar kādu transportu vislabāk nokļūt līdz Mūkusalas ielai. viņa ieteica trolejbusu numur deviņpadsmit, kāpjot ārā pie Mūkusalas rotācijas apļa. tā nu mēs, divas topogrāfiskās idiotes, arī izdarījām. pa ceļam nosmējāmies, un Aija izteicās, ka "es ceru, tur nebūs Mūkusalas iela 375". kad izkāpām, nevarējām atrast Mūkusalas ielu.
pajautājām kādam garāmgājējam, un viņš norādīja virzienu.
laika līdz intervijas sākumam bija gaužām maz, kad mūz nošausmināja nejauki smīnošais mājas numurs "Mūkusalas 72". pie Rīga Plaza Aija nomainīja kurpes uz zābakiem, un viņas plīvojošie svārki tobrīd dzīvoja savu dzīvi, vēlēdamies uzlaisties debesīs, protams, neņemot līdzi pašu to valkātāju.

un mēs sākām skriet.

skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, skrējām, pa ceļam vēl pārģērbāmies [neapstājoties, nu bet loģiski], un turpinājām skriet. kad nonācām līdz Nacionālās Bibliotēkas pusuzceltajam briesmonim, konstatējām, ka esam turpat jau klāt. tikai nekur nerēgojās Mūkusalas iela 1.
bibliotēka ir pirmā māja šajā ielā, un tās numurs ir 3!
piezvanījām Šarlotei, lai noskaidrotu, ka māja atrodas Mūkusalas SIMT VIENS, un sapratām, ka laikam nav lemts, jo nekādu telefonu mums nebija. mierīgi aizgājām iečekot dzīvoklīti, ieēdām, kad Aijai zvanīja un atgādināja par interviju. beidzās viss ar to, ka mēs sēdāmies iekšā tramvajā desmitajā un devāmies CSDD virzienā, kur patiesībā atradās māja, kur bija jānokļūst.
pa ceļam iekāpām dubļos un sabojājām Aijas jaunās kurpītes. jes!!

tā diena lēnām gāja uz galu. un pats labākais - Aiju tajā darbiņā pieņēma, līdz ar to par šo dienu ir jāpasmaida. tajā vēl ietilpa manis piezvanīšana nepareizajam cilvēkam ar tādu pašu vārdu, smiešanās un sodīšanās par to, ka esam "totāli FAIL cilvēki".

nu ko.
nākamreiz, kad saņemšos kaut ko ieklikšķināt te, paziņošu nedaudz par Stokholmas ceļojumu. jo bija bezgala jauki. par spīti visādiem sīkiem starpgadījumiem un tā.

Nav komentāru: