protams, ka man būtu jāmācās, tāpēc izlēmu ienākt te un mazliet parunāties ar datora ekrānu.
šodien braucu autobusā no darba intervijas otrās kārtas un domāju, ka šeit parasti sanāk ierakstīt visādas "darīju to, un iespaidi bija tādi" lietas. ne nu gluži tādas kā "gāju tur, tikos un tikos satiku to cilvēku, pēc tam mums pievienojās tāds cilvēks, un tad darījām vēl tur ko", bet gan "vispār bija tā, un man kopumā viss ir ļoti puķaini". saprotat? droši vien.
un te nu man sagribējās izpausties par kaut ko tādu.. ne nu gluži globālu, bet tādu, kas izplešas mazliet tālāk par dienu/laika posmu, kuram veltu kādu konkrētu ierakstu.
proti, piemēram, par to sajūtu, kad no paša rīta ir izdarīts kaut kas vērtīgs, kas dod pavisam loģisku vēlēšanos ņemt un darīties, lai būtu vismaz kāds rezultāts. piemēram, braucu autobusā un sapratu, ka man taču tik daudz kas nepatīk. nu, ne gluži nepatīk - drīzāk kaitina. un tas ir tāds riebīgs paradums visu laiku burkšķēt, ka fūūi, kāds viņš ir mačo, fūūi, kāda viņai attieksme, fūūi, kā man nepatīk viņa/-s - kas?
kas es īsti esmu, lai man būtu tiesības tik brutāli heitot cilvēkus? nu kas? es pati esmu pilna, par pārpildīta ar īpašībām, kas vienkārši būtu jāmet miskastē, bet vai es kādreiz heitoju pati sevi? vispār, heitoju gan, bet ne jau tik daudz kā pārējos.
lūk, tad nu man no tā visa gribētos tikt vaļā, vai nu paturēt to heitošanu pie sevis vairāk, vai vienkārši piespiest sevi uz citiem skatīties mazlietiņ siltāk. protams, par totālu saulīti es kļūt nespēju, labi atceros to mēnesi vidusskolā, kura laikā biju apņēmusies būt jauka. ziniet, tas bija viens no maniem grūtākajiem mūža uzdevumiem. bet es gribētu kļūt vairāk pretimnākoša, protams, gadījumā, ja nejūtu klaji nejauku attieksmi pati pret sevi.
tad nu, mīļie draudziņi - būsim jauki viens pret otru. ne cukuraini, bet normas robežās. tā veselīgi. lai citi, jūs ieraugot, uzsmaida, lai jūs pasveicina, lai grib zināt, kā jums klājas, lai jums ir garantija, ka ar kādu sīkumu noteikti kāds izpalīdzēs, jo jūs neesat slikti pret nevienu izturējušies.
jo es nudien negribētu kļūt par dusmīgo cilvēku, jo man, tādus sastopot, gribas mazliet saviebties, sak, paturi sevī to negatīvismu un labāk pievērs uzmanību tam, kas patīk, nevis tam, kas neforšs apkārt notiek. un dzīve kļūs siltāka. turklāt siltums mums visiem ir ļoti nepieciešams. vai ne?
3 komentāri:
vispār vērtīga tēma. jo vairāk ieleks acīs, jo labāk. paldies par atgādināšanu.
tuvojas pavasaris un man ir tradicionālais burkšķis, un tas ir sasodīti riebīgi. ņemšu vērā tavu pamudinājumu.
yesyes.
tie dusmīgie cilvēki ir tik nepatīkami. ak vai. no viņiem gan iznākot labi komiķi :D, bet tad procesā kaut kur, esot komiķiem, viņiem tas pāriet terapijā un dusmums pazūd un rodas prieks, saglabājot funktieri, kā darīt smieklīgus jokus :) :D
es zinu, ka man pašai ne īpaši labi sokas šajā ziņā, bet man tik tiešām gribētos būt tādai, par kuru cilvēki nedomā, ka es esmu kašķīga.
un arī man ir tradicionālais burkšķis. tik daudz kas riebjas, ka pašai kauns.
Ierakstīt komentāru