skaties, cik forši man ir, es atšķiru to, ko tu neatšķir

labdien, dārgie.

šodien es atkal laikam tapināšu ierakstu, kas attēlos manu vakardienu. jo tā bija īpaša visādā ziņā.

es ceru, jums visiem tas nemaz netraucēs, jo tādi ieraksti, ja tie nav neveselīgi bieži, nevienam par ļaunu nenāk.

tātad, pamodāmies ap kādiem vieniem no rīta (jā, ir arī tāds laiks kā deviņi naktī, starp citu. bet tas nu tā) un laiski jo laiski pabrokastojām. tad piemetās neredzēti spēcīga vēlme izdoties ārā, izvēdināt galvu, tā sakot. protams, to mēs arī darījām, un, ziniet, nemaz nebija auksti, viss žļurkstēja un šļakstēja, un gaisā mazliet juta pavasari (jā, tuvojas mans ikgada "vat iz dis, ic krokuss" periods, kas par to, ka ir tikai janvāris?) un bija priecīgi.

tad tika saņemta ziņa par gribēšanu tikties un kaut ko padarīt. pēc laiciņa, kad es paspēju izmazgāt matus un saģērbties 'druscīt košāk', uzņēmām ceļu uz jūru.

ceļš bija visai.. interesants. vispirms, kad bijām nonākuši kalngalē, mēģinājām cauri apdzīvotajai vietiņai tikt līdz jūrai. braucām, braucām, braucām, braucām, braucām, braucām, braucām, braucām, braucām, braucām, braucām, braucām, braucām, braucām, braucām, braucām, braucām, braucām, braucām, braucām, braucām, braucām, braucām, braucām, braucām, braucām, braucām, braucām, braucām, braucām un nonācām pie neliela laukumiņa, ko greznoja zīme ar dinozauru - sak, labāk nevajag, mežā mums te dzīvo triceratopi, tad labāk citur jāatstāj mašīna.

galu galā, pēc minūšu divdesmit darīšanās mašīnā nonācām jūrā. tik jauki bija! nemaz nesala, lai gan nebija nekas šausmīgi silts mugurā. nebija arī nekādu siltuma palīglīdzekļu. šeit es domāju neko citu kā vien tēju, tās mums nebija. papriecājāmies nedaudz par ledus kalniem, to, kā krakšķ, to, ka nevar nemaz redzēt, kur sākas ūdens, to ka izdevās ielūzt līdz potītēm (šarlotes kārtējais feils. bet es jau nebiju vienīgā, kam tas izdevās).

un vispār. ar visiem jaukumiņiem pēc tam jauki padzērām tēju, pirms tam paviesojoties vecajā Gaiļezera korpusā, tajā, kur nekas vēl nav pabeigts. lai gan, varbūt, ka tas nemaz nav vecais korpuss. varbūt, ka tas ir jaunais un vēl nepabeigtais? m, būs jāpapēta.

un pats vakars izvērtās varen smieklīgs.

pēc Slumdog Millionaire noskatīšanās, jā, es nebiju redzējusi, neskatieties uz mani no augšas par to, es neesmu redzējusi arī Gladiatoru, kad viss jau bija pierimis un pieklusis, un visi bija gultiņā, sāka skanēt kvekšķēšanai pielīdzināmas skaņas no blakus esošā gaiteņa, kas pieder trepju telpai. tā tas turpinājās un turpinājās, un es saniknojos un gāju skatīties.

pretī man vērās šis te.

jā, es nejokoju. viņš tur bija, un bija ļoti aizņemts ar vaukšķēšanu, kvekšķināšanu, rūkšanu un līdzīgām nodarbēm. es ļoti sasmējos un devos atpakaļ gultiņā.

pēc brīža, kad mājās pārradās mātiņa, sunītis ieskrēja istabā UN uzreiz pa taisno iemetās gultā, apmeta pāris apļus ap spilvenu un devās projām. viņš ļoti sabijās no lielās ļaunās tīģerienes Plukas, kas bija tik ļoti mājas īpašniece kā nekad agrāk.

smieklīgi. liekas, ka ziemā ar mani notiek vairāk feilu nekā vasarā. ar jums arī?