šogad es no tiesas jūtos gudrāka. es domāju, skolas ziņā. man ir bijušas jau divas iespējas runāt skaļi esmināros auditorijas priekšā, un abas reizes es spēju normāli un kārtīgi atbildēt, kas man sagādā prieciņu. un jā, skola šogad ir krietni baudāmāka nekā tā bija pagājšgad. jo vienkārši tā ir.
un vēl kas - man ir grūti izpausties šeit. kaut vai tāpēc, ka viss lēnām notiek vairāk reālajā, nevis virtuālajā vidē. piemēram, es nerakstu šeit, kā man gribētos iet tur un tur kopā ar Aiju un darīt visādas citas iedvesmojošas lietas.
un lūk - piektdien, tātad, pirms pāris dienām, mēs ar Aiju devāmies atkal spontānās idejas radītā ceļojumā, šoreiz tā bija Čaka iela ar visu tās ļevo iestāžu (lasīt - bāru) mīlīgo gaisotni, ar īpatnējo smaržu un to sajūtu, kādas nav ne uz kuras citas ielas Rīgā, lai kā man negribētos to atzīt. iemesls? jo tā ir ČAKA iela.
mūsu mērķis bija gūt pieredzi. un kā gan citādāk lai šai dzīvē cilvēks gūst pieredzi, ja ne darot muļķības? tātad, mēs bijām saģērbušās drausmīgi. tas ir kā piedeva smieklīgai dienai. tātad, mēs devāmies muļķoties un nonācām Celsijā, pa ceļam apstaigājot Čaka ielas bārus un smejoties kā neprātīgas. Celsijā biju pirmoreiz, ir pārāk daudz dzirdētas sliktas atsauksmes par šo iestādījumu, bet nu tur nemaz tik slikti nebija. ceļojums turpinājās vieglā virpulī dodoties pačurāt uz viesnīcasLatvija tualetēm, kuras, nu saku no tīras sirds, ir varen lieliskas ne tikai dienas, bet arī nakts vidū, kas tām dod iespēju kotēties visai augstu sabiedrisko tualešu rangā.
visjaukākais - pēc iznākšanas no "Roks Cepurē" mums rokās bija puslitrīga plastmasas glāze ar alkoholisku kokteili, mums bija prieciņš par to, un mēs uzņēmām kursu uz Ziedoņdārzu, kur pagulējām zālītē un papriecājāmies par dzīvi, nospraužot vienu no mērķiem, kādas mēs gribētu redzēt sevi vecuma galā.
pēc tā Aija devās uz Studentu Paradīzi Liktenīgā vīrieša meklējumos, bet es devos mājās. un likos gulēt. vispār nedēļas nogalē es gulēju neredzēti daudz, mājās vienās un otrās, un man tas sasodīti patika, vienīgi izskatās, ka nu man ir atkarība no miedziņa. nespēju un nespēju šorīt piecelties. jo sapņoju par ballīti Mārtiņa Beķerejā, tajā, kas pretī Dailes teātrim.
šoziem jāiet uz teātri.
un man iekšā siltums ir tādos apmēros, ka es, goda vārds, varētu izkausēt kādu ledāju.
kā jums septembris?
4 komentāri:
septembris ir pilns. tāds apaļš un emocionāls. šogad. droši vien katru gadu.
jā, es tieši iedomājos to Mārtiņa Beķereju, kas pretim Dailei. (: pirms izlasīju.
septembris ir bijis tāds ļoti svaigs ōbrīd. it kā pēc skolas sajūtām un visa pārējā ir jau spēts iejusties, bet, paskatoties uz datuma cipariņu, oo, nu tā vienkārši nevar būt taisnība. mazliet pat skumji.
bet vai tur nebūtu forši dzīvot, ko. tur tieši, tā no ielas. klikt un tu esi savā dzīvoklī.
oi, es vispār tikai nesen sāku apjaust, ka ir septembra beigas (šobrīd jau pat 1. oktobris!), un es nespēju tam noticēt. Tas ir, sesijas laiks un vasara... viss šķiet tik ļoti vakar! Laiks ir kļuvis TIK viltīgs!
Man patīk doma par dzīvošanu centrā vispār, jo nekad nav tālu jāiet ne uz kurieni. Es ļoti, ļoti vēlētos dzīvokli uz Barona un Merķeļa ielas stūra, diagonāli no Vērmaņparka. Man patīk iedomāties, kā būtu rudenī sēdēt tai dzīvoklī un vērot parku, cilvēkus. mm.
jā, centrā ir burvīgi. mana ideālā vieta, protams, ir klusais centrs, bet tur, pie vērmanes dārza, arī ir fantastiski, man tur kursabiedrenei dzīvoklis, un ir tik lieliski no rīta uzreiz ieslīdēt pilsētas centra rosībā.
Ierakstīt komentāru