tagad ir septembris, ārā snieg, un eL Ū JūFak otrā kursa dzīve ir pilnā sparā sākusies. es gan nesacītu, ka tas, cik daudz man šī burvīgā māja Raiņa bulvārī 19 ir jāapmeklē, nozīmē "pilnā sparā", bet tomēr. studijas ir atsākušās, šogad ir krietni vairāk mīlamu priekšmetu, turklāt šogad visā arī vieglāk sanāk iejusties.
pa šo laiku, ja vēl neesmu jums par to pasūdzējusies, tad man ir iekritis telefons tualetes podā sausajā, man ir visādas gribēšanas, negribēšanas un citas lietas bijušas, kā arī ir bijis U2 Helsinkos, par ko es totāli noteikti esmu jau runājusi, bet vienkārši gribas pateikt vēl.
tas bija skaisti, īpaši daži brīži, kas atsauca pie manis TO sajūtu, to elpas aizraušanos un milzīgo siltuma sprādzienu iekšā. un pēc šādiem brīžiem viss izskatās košāks un glītākās krāsās, gribas pieglausties un skaļi smaidīt, jā, tieši smaidīt, nevis smieties.
un un vēl - liekas, ka man atkal ir piemeties muļķību posms, es nāvīgi stipri ceru, ka drīz viņš pāries, jo es gribu dzīvoties bez nemitīga iedzēliena. šo iedzēlienu izraisījusi esmu tikai un vienīgi es pati, ka es kaut ko sadomājos, tad turpinu domāt, un ar katru nākamo domiņu tas dzēliens kļūst arvien intensīvāks un intensīvāks, un beigās es tam noticu, un tad tas kļūst jau pagalam nepatīkami. bet ko lai dara? tieši to pašu veco labo neko.
vai arī jāņem talkā mīļais draudziņš "piedrāzt", jo tas lieliski palīdz aizmirst visādus mēslus, kas prātā ielīduši.
turklāt problēmas nav itin nekādas, nav arī nekādu iedomātu nelaimju, es vienkārši esmu pārāk dramatiska. un cauri.
un vispār. tagad par ko citu - man ļoti patīk tas, kas man apkārt notiek. ļoti patīk.
un no tā rodas jautājums - kāds ir jūsu mīļākais supervaronis? nu tā tiešām mīļākais.
man steidzami vajag iedvesmu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru