trešdiena, 2010. gada 7. jūlijs

manā istabā ir taureņu ballīte

labs vakars.
nē, patiesībā ir jau nakts, un man gribas runāt, turklāt tik ļoti, ka tas jādara skaļi, un kur gan to var darīt skaļāk nekā manā publiskajā interneta dienasgrāmatā?

tā kā šo neviens īsti nelasa, tad man ir pilnīga brīvība uz paplātes pasaulei pasniegt manas iekšējās sa-/izjūtu pasaules atspoguļojumu, bet es atkal laikam to darīšu pa savam - neminot īstos vārdus un runājot kā caur plīvuru (šķidrautu?). lūk. brīdinu - būs [varbūt] visai emocionāli un smieklīgi, bet ir jārunā. tas jau tika šovakar darīts, bet ne līdz galam.

esmu viena pati savā mazajā pasaulē. nu, tas ir, istabā, jo mana dzīvojamā telpa ar to arī aprobežojas, nekur citur te nevar sajust manu patību un esmi. sēžu gultas stūrītī, uz ceļiem man ir mazais dators, un es tagad prātoju, ko, pie velna, lai īsti pasaka? it kā sirds pilna, un runāt varētu daudz, be vārdi nevirknējas. iedvesma arī kā tāda palaistuve - atnāk, atdodas, pēc mirkļa jau ir projām, un nekas tā īsti arī nav sanācis.

m, bet ar ko lai īsti sāk? ar valmieru. un pēc nedēļas dobeli? jā, iespējams. valmiera līdz tam laikam bija teātra pilsēta, jo tur, kā zināms, notika divi teātra festivāli, tur bija smieklīgi un pārsteigumu pilni. šī nebija teātra reize. šī bija riteņošanas, smaidīgā, divdomīgā un atpūtīsimies-mēs-vislaik-braukājam reize. šī bija lielu un niknu suņu, multikluba apmeklējuma, takša pa latu-divpadsmit reize. šī bija burkānciema, estrādes un gaujas tiltu reize. elpa aizraujas un acis kļūst sapņainas, kad atceros. bet nebija slikti - itin nemaz.

un ar ko lai turpina? ar dobeli. labi nebija. nemaz. cilvēki jauki, bet tas, ka šoreiz itin nekas nenotika tā, kā bija ieplānots, gan iedūra. nu tas it kā tā mazāk, bet visvairāk iedzeļ sajūta, ka vislielākās problēmas, ar pilnīgi visiem, parasti rodas no kaut kādiem faking pārpratumiem un tādām lietām, kas it kā liekas tik viegli atrisināmas, bet parasti samilst līdz milzīgam dusmu/aizkaitinājuma kamolam, kurš tad arī ir, pavisam nejaukām sajūtām virmojot, jālikvidē pēc iespējas ātrāk.

vēl kas? man ir nelāga nosliece domāt. nu tā domāt. ne jau principā, tādā ziņā man ar domāšanu viss ir kārtībā, bet reizēm, aizrunājoties līdz kaut kam, man gribas iedomāties sevi kāda cita vietā un tad izdomāt vēl kādu papildus variantu iespējamajai tālākajai rīcībai. jums noteikti ir ta, ka mājat ar galvu un domājat, ka jums ir līdzīgi.
tikai es gribētu tikt no šādām domām vaļā. jo man, ticiet vai nē, ir labākas, jaukākas un galīgi sajūsminošas lietas, par ko domāt. visu dienu un visu nakti piedevām.

mhm. tā. tagad man grbētos šo visu nobeigt uz kādas priecīgākas nots. jo zīmulis n papīra skrandiņa gaida.

jūs nevēlētos kādreiz pabraukāties ar riteni? pa dienu tā. ar mani kopā. hm?

5 komentāri:

Unknown teica...

es braukšu
tu brauksi
varbūt vēl kāds brauks
un mums būs ballīte uz riteņiem

Mint teica...

es dotos, ja man būtu velosipēds.

it kā esmu visu laiku aizņemta, bet pēdējās dienās jūtu atkal kaut kādas domas man uzmācamies. tas nav patīkami. zinu, ka varu iztikt, bet neiznāk īsti tā, kā vēlētos.

jā, tas ir nepatīkami, ka sīki pārpratumi dažbrīd rada tik milzīgas sekas.

charrlotte teica...

marutinj, tad tas ir randiņš.
-rokasspiediens-


Mētr, Tev nav riteņa? žēl. droši vien būtu interesanti kādreiz pabraukāties. braukāties ir lieliski, un tādā brīdī runāšanās arī ir pavisam citādāka nekā, piemēram, sēdot parkā vai kur.

stikla gunita teica...

braucam. tu tikai saki kur un kad.

Mint teica...

kad man bērnībā bija, jutos laimīga. tā ir kā lidošana, triekšanās cauri vēja, kurš sašķeļas un gar sāniem aizšvilpj.

tagad nākas iztikt...