es pie maija apņemšanās saraksta esmu pievienojusi vēl vienu punktu, kas ietver dzīvošanu tā, lai pēc katra piedzīvojuma, katru vakaru/rītu/vienalga-kad-tas-arī-ir-cauri, laimīgi nopūsties un pateikt "ai, bet tā bija TĀDA diena!".
lūk. es to pilnasinīgi varu pateikt par savu piektdienu/sestdienu/svētdienu.
cik lieliski, vai ne? [ja es izklausos pārāk sajūsmināta, atsūtiet man kādu virtuālu iebakstījienu, lai es nomierinos]
bet jā. piektdienas vakarā es mazliet sasildījos, kam sekoja Zeltmates satikšana. es vienmēr, kad atvados no viņas, priecājos, cik labi, ka viņa man ir, cik viņa brīnišķīga, cik viņai skaisti mati, un cik viņa ir vērtīga. zelts kā nekā. nu lūk, tā nu es devos pie viņas, kur meš iztukšojām visai dārgu un garšīgu dzirkstošo vīnu, kas mūsu prātos iedēstīja domu izdarīt kaut ko stulbu [ lasīt kā : uzkrāsot koši sarkanas lūpas un tirkīzzilus acu plakstiņus un tādā paskatā doties uz depo ], ko mēs arī braši paveicām.
depo bija mazliet skumji tik ļoti nelielā cilvēku skaita dēļ, bet satikām pāris paziņas, papriecājāmies, un tad, kad viņa iemiga, mēs devāmies uz mājām, esot noskatījušās tikai pusīti no tā vakara ieplānotā. bet tas nekas - tas nenozīmē, ka mums bija mazāk interesanti.
sestdienas rītā mēs lieliski pabrokastojām, un es devos uz LitAkadēmiju. vispār, bija sasodīti interesanti, kas nozīmē vien to, ka es ar prieku ķeršos pie trioletas rakstīšanas. vēl ne. mazliet vēlāk. bet ķeršos, un tiešām ar prieku.
pēc tam.. pēc tam bija LU māja.
tas izvērtās par skaistāko ar LU saistīto pasākumu, kāds pagaidām bijis, ja neskaita Juristu pirmo balli. satiku Miku, mēs jauki pavadījām laiku, klīstot pa fakultāšu stendiem, ja tos tā var nosaukt. vakarā uzjautrinājos kopā ar jauciņajiem kursabiedriem, un sapratu, ka viņi taču galu galā ir tik lieliski.
svētdien.. bija māmiņu diena.
un vakarā es izkāpu no vecās šarlotes tēla un kļuvu par šādu te.
un vakar, pirmdien. es satiku sen neredzētus cilvēkus. priecējoši. vismaz atkal mana pasaule saplūda ar viņu pasauli, un es guvu šādas tādas atziņas par to, kā dzīvo citi cilvēki, nevis tikai tie, ko es satieku katru dienu/bieži.
paldies jums!
jā, jums arī.
par to, ka pildāt manu pavasari ar dzirkstošiem skatieniem, pieskārieniem, prieciņiem un jaunām domām. smiekli ir tik nenovērtējami. vai ne?
4 komentāri:
silti. (:
es arī izbaudīju nedēļas nogali. tagad visu laiku ir tāds garastāvoklis, ka dzīvi vajag smuki dzīvot.
vai ne??
šādā mēnesī to tik tik ļoti gribas darīt, ka pilnīgi acis mirdz.
un ir grūti pat skumt. ha, itin kā tas būtu vajadzīgs.
pienenes.pienenes.pienenes.
pikniks.pikniks.pikniks.
triolets izklausās pēc vijolītes.
pikniks.pikniks.pikniks.
pienenes.pienenes.pienenes.
vai ne? turklāt ir trioleta, un, liekas, melngalvam bija tāds ironisks dars, kas saucās "mākslinieciskā trijolīte", kas bija visai mīlīgi.
puķes, jaukā.
un pikniks, protams.
Ierakstīt komentāru