labdien, smukie.
šodien esmu mājās. biju fakā uz Bitāna lekciju, man patika, turklāt mani kāds pa pusei ēnoja. tas nozīmē vien to, ka mēs sēdājām blakus ar Aiju un viņas ēnu, Mārtiņu, līdz ar to viņam bija iespēja uzdot jautājumus arī man. sajutos mazu kripsīti svarīgāka.
bet ko nu par to.
es nemaz nezinu, ko lai šoreiz jums pastāsta tādu. mani mazliet sāk atkal jau mulsināt fakts, ka šeit taču viss uzrakstītais ir tik ļoti, tikļotiļoti publiski tomēr. un, tā kā es nerakstu tādus stulbi aizplīvurotus tekstus, nepasakot neko līdz galam, pat atbildot uz pēc tam nākošajiem jautājumiem, tad nu atkal laikam būs jāķeras pie maniem parastajiem šarlotīgajiem vārdu plūsmas pierādījumiem. pasakot visu to, ko plānoju jums pateikt, un neiesākot teikt to, kas nevienam nav jāzina. prātīgi taču, ko? man vismaz tā liekas.
šodien otrdiena. joga nenotiek. atrodos mājās un baudu sajūtu, kāda man bija, kad skolas laikā slimības dēļ paliku mājās. tikai bez slimības sajūtas. pavisam lieliski.
nu lūk. pēdējā laikā ļoti sasilstu. tas visiem jau sen ir zināms, un tad nu vakar sasilu pat vairāk kā parasti šajās dienās, divreiz. smuki, vai ne? lai gan, paradoksāli, nekad man nav tik bieži ārēji bijis tik auksti. ha.
skatīšos laikam kādu muļķīgu un sen redzētu filmu. ā, vēl, ziniet, ir tik smieklīgi un baudāmi ēst pusdienas pa taisno no pannas, neuzliekot uz šķīvīša. lieliski. nerodas nekādi pienākumi mazgāt šķīvjus pēc tam, tāpat nerodas pienākumi mazgāt pannu - jo gluži vienkārši tas nav jādara. nevar taču ar pirkstiem noēst visu pannu, ko? hihi.
ā. šobrīd es girbu to sajūtu, kāda man bija astotā augusta vakarā un devītā augusta rītā, kad mēs ar Lieliskajām bijām Lielvārdē. ai, kāds tas bija piedzīvojums. es laikam ielikšu bildīti kādu. man pietrūkst mūsu košo vakaru, kur katrs bija ar dresskodu, bučošanos, apskaušanos, smiekliem un pāri plūstošām muļķībām.
-
sestdien bija kārtējā LitAkadēmijas nodarbība, man prieciņš, ka es esmu gandrīz vienīgā, kas tur runā franciski, tāpēc man ir mazliet lielāks uzdevums līdz nākamajai nodarbībai. un visšausmīgākais - man jāuzraksta dzejolis amfibrahijā, kas pats par sevi jau vien ir drausmīgi. bet, vēl baisāk, man viņš pēc tam jāpārraksta anapestā. man sirds saraujas, kad iedomājos. vļek.
vat iz dis, ic krokuss.
[šito es ielikšu tik ilgi, kamēr nebūšu redzējusi nevienu pavasara puķi vēl]
3 komentāri:
Man patīk, tas, ka Tu raksti smukus ierakstus.
Un par ēšanu no pannas - divi īkšķi augšā. Es vēl svētdien ēdu ceptu mencu no pannas. :D
nu, tas izklausās baisi.
ja tas salīdzinājums tur, pa vidu, ir par mani, tad, nu, varbūt ne gluži par nepateikšanu līdz galam, bet gan par... par to, ka nevar visu, ko gribas, teikt. (:
jes, šarlot (jūs esat MĀSAS?!), tas ir tik fantastiski. jesjes. paldies, jaukumiņ. **
ak nē, Mētr, nekādā gadījumā. tas ir principā. ir cilvēki, kas tā dara. un tas ir nejauki. es Tevi nemaz tur neiedomājos. vai tad tu tā dari?
Ierakstīt komentāru