labrīt.
šorīt es pamodos pēc fantastiska lidojuma, sapnī, protams. es sapņoju par harija potera cūkkārpas jumtu, apr pūķiem, zilām, zilām debesīm, jūru un brīvības ielu rīgā. un pamodos kā vasarā. ļoti sasodīti lieliski vispār. jā, bija.
bet vakar. man ļoti patīk sasilt un priecāties, tad nu lūk, pēc saistību semināra, kurā es, kā par brīnumu, ļoti pārliecināta jutos, mēs devāmies uz tiesu.
krimināllieta. es mazliet aplauzu savu pārliecību kā hobiju kādreiz izvēlēties krimināladvokātes profesiju, bet tomēr. biju. redzēju, kā cilvēku atved, saslēgtu rokudzelžos, kā viņu ieliek būrī un kā viņš lūdzas.
sirds aptecējās. bet ko nu tur. man jāmēģina noslēgt emocijas no prāta, es gan, tā liekas, to pilnasinīgi izdarīt nespēšu nekad, bet nu jācenšas. vienīgi ir tā ļoti interesanti - es mācos jūfakā, kur rosina domāt loģiski un asi, un es esmu arī LitAkadēmijā, kur rosina no loģikas atbrīvoties, vien vadīt savu domu tā, ka to iespējams vizualizēt pēc iespējas vieglāk.
vakar ar mokām uzrakstīju dzejoli. ar refrēnu. lai gan tas apt nav refrēns. tas ir kaut kāds sūds. uz pasūtījumu rakstīt ir tā.. pienākuma sajūtu radoši.
un jā. vakar daudz runāju. pa telefonu. bezgala silti.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru