pirmdiena, 2009. gada 16. novembris

a heart that hurts is a heart that works

es mīlu jūs.
es jūs mīlu.
mīlu jūs es.
mīlu es jūs.


vai saprotat, kā es jūtos šobrīd? līdz TAM ir atlikušas mazāk kā 24 stundas, es ne par ko citu nespēju domāt, plus pēc tam visa nakts viens liels afterīts, un un un.. tas kārtējo reizi būs kārtīgs eargasm, vienīgi pēc tam būs depresija un daba spēju samazināšanās un kas tik vēl ne. bet jums arī tā ir. ir, vai ne? ar kaut ko citu.



es šo uzlikšu uz desktopa un siekalošos līdz nemaņai.
--

bet Parīze. es esmu tik ļoti uzvilkusies par to visu 'cebo lietu, ka Parīzi atstāju otrajā plānā (kauns, šarlot!), un man ir tā, ka es nezinu.
protams, tikšana uz turieni vien bija piedzīvojums, jo, pazīstot mani, nekādu pārsteigumu neizraisa fakts, ka es varētu apmaldīties, iekāpt nepareizajā lidmašīnā un attapties, piemēram, Edinburgā, kas nemaz nebūtu tik slikti.
bet nonācu tur, tam sekoja lielisks vakars ("man kājas ir sasalušas ragā", "bet man ir iztecējusi acs") eifeļtorņa pakājē un dziļos smieklos.
nākamajā dienā izbaudīju savu vienatni Parīzē, kas bija pavisam īpaša vienatne, jo parasti ārpus Latvijas viena neesmu. bet biju. baudīju. un tie, kas saka, ka vienam ir skumji, runā muļķības. ir lieliski skatīties uz Notre Dame katedrāli. ir lieliski neatrast metro pieruru un maldīties tālāk. ir lieliski tomēr atrast metro pieturu un šau uz Orsay. ir lieliski tur nonākt, lieliski par brīvu tikt iekšā un vēl lieliskāk izstaigāt visus kaktus Orsay, kas liek mirdzēt acīm un aizrauties elpai.
un pēc tam, kad, protams, pēdējā dienā viss notika ļoti operatīvi, izdarījām visu, kas bija sarakstā, vakarā aizgājām uz hārdroku, kas ir izvērties par tradīciju (es pat atradu pareizo pieturu un galīgi neaizmaldījos. atkal tradīcija). un un tad, tad sagriezās amociju virpulis. šoreiz tas bija galīgi neizskaidrojams un dīvains, un spēcīgs, paņemošs un jocīgs. nesaprotu sevi.

viņa ir skaista, vai ne?


toties svētdien pamodos ar cūku gripu (vismaz man bija pilna pārliecība, ka man tāda ir), sabijos, apraudājos, bet - paskat, galva nu ir augšā un viss ir lieliski, un JAU RĪT!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!!11viens

3 komentāri:

Druu teica...

Man pēdējā laikā viena diena vai vismaz vairākas stundas vienatnē svešā valstī ir kļuvušas jau par tradīciju, nepieciešamību un atkarību. Un es varu kaut vai kliegt, ja kāds man grib to aizliegt. Ir taču tik forši staigāt, kur deguns rāda, sēdēt kafejnīcā, malkot vīnu un skatīties uz to pašu katedrāli, vai lasīt grāmatu Šekspīra grāmatnīcā, vai pēkšņi, garām ejot, izdomāt aiziet uz kino vai darīt to ko tikai man gribas un tikai tā, kā man gribas. Es pat apsveru iespēju kaut kur aizdoties viena pati- tā varētu būt tāda kā dāvana- laiks sev.
Un tā meitene ir skaista un trepes, uz kurām viņa atrodas, arī :)
Prieks, ka tev prieks, un prieks tevi atkal redzēt LV valstī :)

charrmeleon teica...

Tu uzbūri veselu citu pasauli.
Es nekad neesmu bijusi Parīzē, bet gribu. Tagad vēl vairāk.

charrlotte teica...

šarlot, Šarlot, davai, kādreiz kopā?
akk, un Marutai ir draudzene maruta, mēs tad varētu četratā 9Tu, es un abas Marutas) kaut kur aiziet. būtu smieklīgi.

Elīnn, Tu esi jauciņa, galīgi.
bet es pilnīgi viena negribētu. tikai kādu pusdienu, un man tad ir jauna elpa.