trešdiena, 2009. gada 18. novembris

everytime I rise I see you falling

un otrādi.

vakar bija Placebo koncerts. man bija tāda gaidīšana, jūs redzējāt. pirms koncerta, protams, bail, bail tā, ka aukstas rokas, zosāda un pat mazbišķīt asaras. pēc koncerta.. nu, tagad es jūtos tā.
________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________

tā, cienītie.
vakara pēc daļu pavadīju tukšos spīķeros, kas bija galīgi dīvaini, ar cilvēkiem izrunājos par gandrīz visu, izlaišot detaļas. un kārtējo reizi pārliecinājos, ka pasaulē nudien katru trešo cilvēku sauc par Kristapu.
nav jau slikti, protams.

skumji tikai, ka visās vietās tik bēdīgi izskatījās.

nolādētie cebo. es mīlu viņus.
--
tu sabruki un atskanēja fanfaras
un visa pasaule gribēja to atzīmēt
un saule iekrita debesīs
un zvaigznes iebira man acīs

un neviens vairs nerakstīs mīlestības vēstules
un arī acis vairs nerunās patiesību
jo mēs vairs neesam tik zaļi kā vakar

iekšā kaut kas draud satrūkt
jo upes vienmēr izlauž sev ceļu
pat tad ja sērkociņi beigušies
un pēdējā iedvesmas pilīte nu notekcaurulē

6 komentāri:

charrmeleon teica...

es tieši gribēju jautāt kā bija.
ak, izklausās lieliski - man patīk raksturojums.

satiki kādu pazīstamu?

Anonīms teica...

Riebjas shii fraaze, bet liekas, ka zinu, kaa tu juuties.
Meeneshu meeneshiem gaidiiju Piitu Dohertiju Latvijaa.
Vinjsh atbrauca, staaveeju pirmajaa rindaa.
Un raudaaju kaa beerns.
Peec koncerta nepalika vairs nekas.
Tikai "Bubbles, what a lovely bubbles! Bubbles on the stage."

stikla gunita teica...

jūties par kripatiņu laimīgāka?

charrlotte teica...

paldies par komentāriem, meitenes.

zoja, haifaiv, man tā bija arī pirms pirmā koncerta, ko apmeklēju.

Šarlot, nu, bija skaisti, lieliski un pat vairāk kā vajag, bet pēc tam bija trulums, kas vēlarvien turpinās.

Gunit - laimīga es biju īsi pirs. koncerta laikā es biju kaismīgi iejutusies, pēc koncerta es esmu nelaimīga. tas ir vienkārši šausmīgi.
ja es būtu narkomāns, tagad man būtu lomku stadija.

Unknown teica...

http://timeofvanilla.blogspot.com/2009/11/kadas-ir-tavas-dzives-dziesmas.html

charrlotte teica...

cik jauki. noteikti uztaisīšu tādu ierakstiņu. un būs par ko domāt tad šodien. paldies.