atkal gribas sacīt kaut ko par "laiku mērām ar sirdspukstiem", lai gan tas ir banalitātes kalngals. bet tiešām. šajā nedēļā tik daudz notikumi sablīvējušies bija, ka es pat nepaguvu pamanīt, kā tiku mājās un kā sāku rakstīt šo te.
mazliet ir piepampuši pirksti, un galva tīksmīgi peld. nē, es meloju - ne gluši tīksmīgi. be ttā nogurdinoši. darbā esmu tik ļoti uzvilkusies, ka vislaik liekas - tūlīt būs atkal kādam jāzvana un jājautā, jālūdz parakstīt vai jākopē kaut kas.
ceturtdien bija mana (un Šarlotes!) vārda diena, cik jauki, sūdīgi tikai, ka nesatikāmies, bet toties mums abām ir randiņš rītvakar. tik daudz buču nebiju saņēmusi veselu mūžību.
Rītausmieši ir vairāk kā lieliski, tas spilvens atbilst mana dīvāna zaļajam tonim tik labi, it kā būtu pirms tam salīdzināts. Aija (en particulier), Tava dāvana vēl arvien liek aizrauties elpai, man mežonīgs prieks un tāda gruzdoša apziņa, ka jesjes, dzīve ir tomēr pilna mīlestības un prieka, un atbrīvotas dzīves uztveres. tieši tā.
bet es gaidu trešdienu. tad pēc tam gaidu TO DIENU, nu protams, jūs zināt, ko es domāju.
un un tad.. tad būs astoņpadsmitais novembris.
man ir Klāvs. un man ir arī Jānis. cik burvīga ģimene, tāda galīgi izcila. es, protams, runāju par Elsbergiem.
galvā galīgs caurums, patiešām.
māju sienās iecepti banāni
un šovakar grimst kājas
atkal ciemos nāk taureņi
un ārā izbirušas dzērvenes
2 komentāri:
noteikti ir traki patīkami tā kaut ko gaidīt.
mč
ir gan. Tev arī vajadzētu. atzīmē kalendārā dienu, un tad gaidi no visas sirds. pacilājoši
Ierakstīt komentāru