and I wrote you ten love songs

labsvakars, košie.
es tagad pat nemaz nezinu, ar ko lai sāk. it kā informācijas, ko es gribētu publicēt šajā sasodītajā vietnē, nav daudz, bet tomēr. man gribas parunāties. šovakar atkal ir jāmācās (rītdien kāzuss, jap jap dadū-dā lop-lop), un līdz ar to man negribas to darīt, dabiski. kā pierasts, tagad mēģinu darīt visu, kas iespējams, lai šo mācīšanos atliktu uz vēlāku laiku.
piemēram, šobrīd man atkal prātā nāk 17./18.novembra nakts un šī dziesmiņa

bet ne par to ir runa. runa vispār patiesībā nav ne par ko. vienīgi man kaut kāds atkal smejošais noskaņojums uznācis.
par to es nedrīkstu runāt, bet vakar rakstīju divas ĻOTI SVARĪGAS vēstules, un pēc tam man pasacīja, ka, tā kā es esmu to tik glīti izdarījusi, man būs vairāk darba. jes. par to tiešām nezinkāpēc prieks, bet nu, paturot prātā šodienas valstszinātnes lekciju un Kārļa Marksa teoriju, ka visi strādā un ir laimīgi, aizdomājos, ka es nudien nevarētu dzīvot komunismā un būt laimīga par to, ka ir daudz jādara. kaut vai tāpēc, ka darbs ir diezgan stresains. kādreiz nespēju noticēt, ka darbs rada stresu, un čilloju pa dzīvi tā viegli. tagad, kad patiešām strādāju, sapratu, ka stress rodas un nāk, gribēts vai negribēts.

nē nu jā. piektdien bija ēstgatavošanas pārtijs Reja dzīvoklī, ļoti jauki, rītvakar fizmatu pārtijs (ak, kā man gribētos viņus redzēt darbībā, taisni zosāda metas. bez sarkasma), parītvakar Rītausmas ballīte, arī mežonīgi jauki, un atkal man ir pozitīvs pārdzīvojums priekšā, es domāju, protams, dzīvokļa iekārtošanu. manām ballītēm ir dresskods (vispār vienmēr, nevis tikai dažreiz. dīvaini), un arī mājoklim līdz ar to ir dresskods. pēdējais, ja atceraties, bija PIZĢETS, kas arī bija baudāmi.

un vēl kas. Gunita man aizrādīja, ka es laikam ļoti daudz smejos par cilvēkiem. un jā, tā ir. tagad sāku domāt, vai tas ir labi, vai ne tik labi. es, protams, ikdienā pasmejos un papriecājos, cik jauki un mīlīgi ir šis vai tas (piemēram, šarlotes twi-hard'isms), bet nekad nekad to nedaru ļauni.
man pat ienāca prātā, ka vajadzētu mazāk smieties, bet es gluži vienkārši nespēju. man tie smiekli nāk un nāk, un nekā darīt lietas labā nevar. kaut vai šodien - sasmējos par to, kā es pagājšsvētdien gandrīz izraisīju ugunsgrēku. tiešām, un tas bija netīšām. nekad man tā nebija gadījies.
--
kā pēdējo atstāju savu lielāko prieku, kas garastāvokli uzsita augšup gluži sprādzienveidīgi. man atnāca ēpastiņš ar ielūgumu piedalīties Literārajā Akadēmijā. un ēpastiņš atnāca no Ronalda Brieža, vīrieša, ko es sāku ļoti cienīt, un paldies liels viņam par to, jo es nekad viņu dzīvē neesmu satikusi, bet viņš ir pazīstams (un, galvenais - viņam patīk) ar to, ko es radu sevis pašas dēļ un ko uzdrošinos reizēm parādīt arī citiem. viņš jau Baltās nakts Survival kit ietvariem bija mani ieteicis kā daudzsološu (šeit es drusku sasmejos), tad es arī nobrīnījos. bet nu tas "Pārlasīju jūsu darbus, un izlēmu piedāvāt jums vietu tur un tur" mani iepriecināja un sasildīja.
tātad, es piedalīšos šajā ļoti izredzētiem cilvēkiem paredzētā programmā, ko finansē LKKF, un tas nozīmē, ka man ir kaut drusciņa talanta. VAI NAV PĀRSTEIDZOŠI? es priecājos par sevi. un pašpārliecinātība nāk klāt mazdrusciņ, un iedvesma sāk kūņoties un sliet augšup galvu, un vispār, es nespēju sagaidīt.

ko jūs šobrīd gaidāt ar nepacietību, ko? man tādu lietu ir saradušās daudz pēdējā laikā. pat "pavasarfīlings" neizzūd no etiķetēm.