mēness atkal pil

vai zināt, ko man šobrīd gribas? stāvēt tumšā istabā pie loga un skatīties, kā ārā snieg. nē, tas nenozīmē, ka šobrīd snieg. tas nozīmē, ka man gribētos redzēt sniegpārslas un atkal ieslīgt tādā nenoteikta laika virpulī, kāds man vienmēr ap šo laiku ir.
manas prieka končiņas ir cauri, es vienu atstāju marutinjai un vienu sev, kad mēs ar viņu satiksimies, un mani ir sākušas vajāt fantastiskas vīzijas par to, kā būs tad, kad es nonākšu Par[ad]īzē un būšu tur kādu brītiņu viena. es pat nezinu, ar ko es tur nodarbošos. baudīšu. aiziešu apskatīties, vai mans makeout uzrakstiņš vēl tur ir palicis (maruta teica, ka anv, bet ja nu tomēr), iešu tur un iešu šitur, vienkārši dzīvošu tā, kā parasti dzīvo dažādi tēli filmās, kuros man gribas iemiesoties.

nu bet jā. es nezinu, kad tapa mans iepriekšējais ieraksts, bet kopš tā ir pagājušas dažas fantastiskas dienas, kas priecēja līdz kaulam. pirmkārt jau iesvētību diena/balle. pašas iesvētības man diemžēl likās nekādas, vienīgais ārkārtējais gadījums bija brīdis, kad es tiku nosaukta par sintiju. PAR SINTIJU!!!!!!! jūs nemaz nevarat aptvert, ka'ds bija mans sašutums tobrīd.
bet pārpratums veiksmīgi noskaidrojās, es arī nezinu, kā sauca cilvēku, kurš mani nodēvēja šādā vārdā, tā ka no harm done.
bet balle. balle! es biju iejutusies itāļu mafijas galvenā vīrieša sievietes tēlā, kam viņš uzdāvinājis saldumu veikaliņu, un va nu tēls, vai izdzertais nelielais vīna daudzums bija pie vainas, bet es jutos neiedomājami labi, neizturoties tā, kā parasti izturos. nu, jūs jau saprotat. ja nesaprotat, paši vainīgi.
bet viss bija fantastiski, es parunājos ar tādiem cilvēkiem, ar ko man pat prātā nenāca parunāties, es smējos, es kustējos, es priecājos.. kā pienākas.
bet vispatīkamākais un noskaņas bagātākais bija rīts, kad es izkūņojos no Agitas (šoreiz Gunitas, pie kā es parasti palieku, nebija mājās) istabas un pēc tam no trepju telpas, gāju uz pirmo trolejbusu. man bija sarkanas lūpas, acīs balles noskaņa, ap kaklu lapsa (tā pati, ar ko kopā dzērām šampanieti pagalmā apmēram pirms gada. kopā ar noriņu un zvirbuli, atcerieties, ļaudis?), rokās "bille", ausīs "all that jazz", un ārā sniga. es tobrīd sajutos tik pārpārlaimīga, ka pat dejoju uz čak ielas, gaidīdama pirmo trolejbusu. nē, nu patiesībā tas jau bija otrais trolejbuss.

skaists vīkends kopumā. tik skaists, ka man vēl arvien dzirkst skatiens.

daudz jo daudz laimes, Elīn, es ļoti gaidu jūs abas atpakaļ, un vispār, vous me manquez.


klau, kāds negrib ar mani atnākt uz randiņu 17. novembrī ap 19.00? es priecātos. es priecātos, ja neviens neatnāktu, jo, kā nekā, tas tomēr ir TAS, uz ko es kopā piedāvāju iet, bet nu saprotiet. hmm?



iedvesma mazlietiņ atgriezusies. ja es jums patīku, ieskrieniet kādreiz casus.lv, ja nav slinkums.

bučiņas.