pieneņvīns

sveiki, ļaudis. šis ir ieraksts, kur es daudz nepļāpāšu, jo nu zemāk ievietošu mūsu (manu un Marutinjas) pasaku par Nāriņu.

bet nu jā, šī diena bija lieliska, pirmais septembris, bet tāda jokaina, jo nu biju skolā, bet nebiju, kaut kā divējādi.
pēc tam ar Lieliskajām bijām parkā, vēl mazliet šampanieša, smieklu un visādu muļķību. un tad nejauži satiku L., galīgi jocīgi vispār kopā, bet nu tomēr ārkārtīgi labi.
jā, reku bildīte, nu, mēs taču visi gaidām tik ļoti to septiņpadsmito novembri.



_________________________________________________

uzrakstījām pēc kripsīša šampanieša, bet visādi citādi, tīras un skaidri darbojošās iztēles rezultātā. lūdzu, esiet laipni un izsaktet savu viedokli. ir gari, ebt ir LABI.
-------
Pasaka par Nāriņu.

Reiz dzīvoja puisis, kam nebija draugu. Viņš dzīvoja mājiņā pie dīķa. Viņu sauca Vikentijs. Uzvārdu viņš bija pazaudējis karā. Vikentijam bija 26. Viņš nebija ļoti skaists, bet citi viņu uzskatīja par jauku.

Kādā pavisam parastā dienā Vikentijs atvēra savas bezskropstainās acis un pa logu ieraudzīja ūdeni. Ūdens bija pietuvojies viņa mājiņai ar vienu logu. Viņš uzvilka savus brūnos samta šortiņus un steidzās pie durvīm. Pa ceļam viņš paķēra arī vakar grieztās puķes. Puķes protams bija novītušas jo viņš tās bija aizmirsis ielikt ūdenī. Bet tagad ūdens draudēja noslīcināt arī viņu, cik ironiski.

Durvīm bija izkususi atslēga!
- Ak, mans Dievs! – padomāja Vikentijs un prātoja kā izspraukties ārā pa lodziņu.
Vikentija apaļīgie kāju pirksti jau mirka ūdenī, kurš nezin kāpēc smakoja. Tomēr viņš paguva nolēkt no palodzes, lai nesamērcētu potītes.

Vikentijs jau bija dārzā un vēroja šausminošo skatu kā dīķis bija paplašinājies un kļuvis sarkans. Ūdens krāsa Vikentijam lika aizdomāties par karu, jo tur lija daudz asiņu no līķiem.

Dīķa tālākajā malā viņš redzēja šļakstus un vaidus. Bet tā kā Vikentijs sevi turēja par ļoti bailīgu un gļēvu, viņš centās par to nedomāt, bet gan koncentrēties uz savas būdas glābšanas operāciju, jo ūdens neapšaubāmi vēl joprojām tuvojās. Tajā pašā laikā arī šļaksti un vaidi kļuva skaļāki un Vikentijs skaidrā pārliecībā uzvilka gumijas cimdus.
-Ak, ja man gan būtu laiva, es varētu aizbraukt un paskatīties kas tur vaid, bet man nav laivas, tāpēc man būs jāspīdzina sevi ar iztēles radītajiem tēliem...- prātoja Vikentijs.

Vikentija gumijas cimdi bija rozā, kas īpatnēji pieskaņojās viņa brūnajiem samta šortiņiem. Kamēr VikentijS prātoja par šo dīvaino sakritību, viņš ar acu kaktiņiem pamanīja pārmaiņas savos tik apaļīgajos kāju pirkstiņos.
-Ārprāc ! – viņš juta starp tiem savādu knudoņu...
Pēkšņi viņu pārņēma neapturama vēlme mesties sarkani krāsotajā ūdenī un traukties pie vaidiem.

Vikentijs pieskrēja pie spoguļa un pirmoreiz tajā rītā ieraudzīja sevi. Spogulim bija pleķi, bet tie nespēja noslēpt Vikentija skaisti izliektās uzacis un maigo vaigu ādu, kas likās darināta kā no vaska. Kad viņš ieskatījās ciešāk, likās ka viņa lūpu ādu klāj zvīņas un ka no ausīm lien ārā jūraszāles. Vikentijs zināja, ka viņa būdelē nav vannas, tomēr viņš bija gatavs apzvērēt, ka vēl vakar tās tur nebija. Viņš pārsteigumā spēra soli uz atpakaļu un iekrita vannā, kas bija pilna ar reņģēm. Vikentijam nekad agrāk nebija patikusi reņģu smaka, tomēr šoreiz nez kāpēc viņš jutās kā visu reņģu aizstāvis un patrons un viņu pārņēma nepārvaramā vēlme tās atbrīvot un iesviest sarkanajā ūdenī. Viņš nespēja piecelties jo viņa kājas bija salipušas kopā. Tāpēc viņš satraukumā sāka sviest reņģes pa gaisu, lai redzētu kas noticis.

Tikmēr ūdens jau bija atnācis līdz nama durvīm un plakšķinājās gar Vikentija vakardienas zeķēm, kas bija nosviestas uz lieveņa. Bet Vikentijs joprojām turpināja sevi atbrīvot no reņģu gūsta un izkļūt no sev nepazīstamās vannas.

Ūdens turpināja nākt tuvāk un Vikentijs sajuta jau pazīstamo kņudoņu arī starp roku pirkstiem. Nu jau viņš redzēja pavisam skaidri, ka viņa āda ir kļuvusi staipīga un pirkstu starpiņās sāk augt orgāni. Vikentiju pārņēma neredzēti stipra vēlme atbrīvoties no šortiņiem un izjust gaisu šortiņu vietā. Viņš ilgi nevilcinājās un, izraudams pēdējo reņģi, norāva arī šortiņus.

Nu jau ūdens bija sasniedzis vannas izrotātās porcelāna kājiņas. Vikentijs ar lielu blīkšķi iekrita ūdenī un sajuta tā miklo pieskārienu. Viss viņa augums jutās tā, it kā beidzot kaut kur iederētos, arī nespēja atdalīt kājas vienu no otras nelikās vairs kā nepatīkams traucēklis, bet gan kā brīnišķīgs atvieglojums. Vikentijs beidzot jutās skaists! Nu viņš varēja bezbailīgi steigties pie vaidiem un šļakstiem. Viņš gan vispirms norāva gumijas cimdus, lai ļautos ūdens straumju un viļņu neapturamajai, nebeidzamajai kustībai.

Cik labi ir peldēt sarkanā ūdenī. Pats nepamanīdams, viņš jau bija nonācis līdz pat vaidiem un šļakstiem. Vaidi un šļaksti izrādījās pasaules jūraszirdziņu pavēlniece, kas pavisam nepatīkami bija iesprūdusi viņa upeņu krūmā. Viņš atbrīvoja skaisto būtni (pieņemsim, ka viņa bija skaista) un kā balvu uzzināja viņas vārdu – Esmeralda Pelageja Leontīne fon Tropica. Vikentijam aizrāvās elpa un žoklis. Viņš juta jūtas pret šo neiespējamo būtni un izdomāja viņai mīļvārdiņu – Espele.

Arī Espelei par šādu aizkustinošu laipnību aizrāvās elpa un žoklis, un viņa sniedza Viknetijam jūraszirdziņu karalistes iedzīvotāja pasi. Vikentijam nekad agrāk nebija piederējusi pase, tāpēc viņš to uztvēra kā īpašu pagodinājumu un uzaicināja Espeli uz savu būdiņu. Espele šo uzaicinājumu pieņēma un viņi aizpeldēja uz būdiņu. Pēc neilga laiciņa viņi attapās vannā. Viņi nolēma noslēgt asinsbrālību, un Vikentijs aizpeldēja pēc naža. Viņi to izdarīja ātri ļoti un turpināja dzīvot vannā līdz brīdim, kad satika nākamo nekad nepastāvošo radījumu.


BEIGAS