par daudz

nu ko, cienījamie.
esam nonākuši pie brīža, kad gandrīz visas prombraukšanas ir pārciestas, un man to cilvēku pietrūkst. nu, ja viņas visas mācītos Latvijā, mēs droši vien tāpat kā skolā katru dienu nesatiktos, bet tomēr. būtu sajūta, ka VIŅAS IR TE. un būtu. bet tagad..
šodien nāks Marutinja, mums būs tāds pēdējais gettogether, cik tas skumīgi skan, es no rīta pamodos ar tādu drūmu zināšanu. un arī debesis ir galīgi rudenīgas, saule balta, mazliet var just vasaru, bet tikai mazliet.
septembra nomalēs ir gan vasara, gan rudens, pats septembris ne šāds ne tāds.

toties es studēju. es tiešām studēju. ne tur, kur man līdz galam gribētos. bet, ja padomā, es vispār tagad nezinu, kur man līdz galam gribētos. tā, lai visas lekcijas patiktu. pagiadām es necik daudz no savas fakultātes nesaprotu, apmaldījāmies jau kādas trīs reizes.
bet kursabiedri ir lieliski. daži. daži citi atkal tādi mazāk forši, bet nu tomēr. esmu tikai sākusi iejusties, un ar viņiem ir pārsteidzoši viegli sarunāties, kas mani priecē.
man ir studenta apliecība.
esmu piereģistrējusies LU JF bibliotēkā.
vēl tikai jāaizskrien uz LUB (ārprāts, tas man atgādina kaut kādu lube), un tad vienā mierā jāgaida fukšu balle un LU JF SP vēlēšanas.

hah, man patīk runāt abreviatūrās.
man pietrūkst Noriņas un Līvas, un Elīnas.

ak jā. L. un E. pēdējā vakarā mēs bijām esītī, tas bija TIK smieklīgi, ka es pat nemaz nezinu, kā lai pastāsta.
un tad vēl Aristoteļa diena, kas bija foršiņa. nē, vispār - patīkami.
jums?

āā, reku mūsu būdiņbildīte. bučas, mīļās!