kurmītmanaziemeļmeita

es pat tagad vairs lāgā nezinu, kā jāsasveicinās. ir tik daudz laiciņa pagājis kopš es pēdējoreiz rakstīju, bet nu man pašai laiks skrien tik ātri, ka es knapi paspēju to notvert un izdarīt nepieciešamo laicīgi. interesanti, kur ir āķis? tik jocīgi.

pagājušajai nedēļai būtu jānoslēdzas ar kādu īpašu vakaru. bet izjuka, un vispār, es tagad vispār nevaru izteikt, kā mani veseli trīs cilvēki ir nokaitinājuši, nepārtraukti liekot man par viņiem prāto, domāt, gremzties un tā tālāk. nē, tiešām, kas man vainas?
es iepazīstos ar saviem kursabiedriem, es strādāju, es priecājos, smejos, dzīvoju, elpoju un daru visas pierastās lietas, bet man tam visam prātā pa vidu jaucas TIE SASODĪTIE TRĪS! katrs savā veidā, protams. viens ir totāli/galīgi/pilnīgi neizprotams, otrs ir pielīdīgs un lipīgs, bet trešais ir pamatīgi bezatbildīgs (un vēl vesela virkne vārdu, kas gluži vienkārši viņam piestāv. bet gribas dusmoties. hr)

un tomēr viņi visi man aptīk. kur ir problēma? stulbi.

tātad, piektdien ir ballīte, visiem iesaku iet, depo. paskatieties paši depo programmā, tur viss smuki uzrakstīts, es tagad neko nedomāju reklamēt. bet iesaku. pēc piektdienas sākas mans vasaras brīvlaiks, kas ir ārprātīgi gaidāms laikposms. vēl man šogad tāds nav bijis.
un un tad.. pagājšgad bija skaista vasara, aizpagājšgad bija visskaistākasi pavasaris. šogad būs visskaistākais rudens. tā ir sistēma, un nākamgad ūs visskaistākā ziema ever? par šo man vēl jāpadomā, bet tā izskatās, vismas, spriežot pēc manas pieredzes.

tā, un rekur bildīte, lai jūs neaizmirstu, ko mēs visi tik ļoti gaidām.



piedodiet par negatīvismu, dārgie. man vajadzēja izčīkstēties.