ceturtdiena, 2009. gada 30. jūlijs

man patīk, kā iedegas dienasgaismas spuldzes.

ziniet, kas ir? man ir mazliet apriebušies cilvēki. es zinu, es emsu neprātīgi daudz reižu deklarējusi, cik ļoti man tie patīk, ka tie nekad neapnīk un tā.. bet nu šoreiz! šoreiz nu jau GAN. es zinu, ka blogošana ir tāda kā iekšējās plaknes pataisīšana par ārējo plakni (vājprāts, cik stulbi), un es parasti arī to kaut kādā veidā mēģinu darīt, neizsakot tiešus apvainojumus, ja kaut kas mani ir sakaitinājis. šoreiz, dabiski, būs tāpat. jo mani ir sakaitinājuši divi cilvēciņi.
tieši tā, nevis cilvēki, bet gan cilvēCIŅI, kas burzguļo un domā, ka ir tik neaprakstāmi forši, lai gan patiesībā ir pārlieku skaļi un atstāj muļķīgu iespaidu. man žēl patiesībā, jo pēc laiciņa šie paši cilvēciŅI paskatīsies uz sevi un nospriedīs, ka varbut tā labāk nemaz nevajadzēja.
bet enīvej. vakar, tātad, bija laba diena, LU juristu iestājtest un apelācijas sadabūšana, kas mani sapriecināja patiešām stipri. es tikai nesaprotu, kāpēc gan man vienmēr gribas noslēpt to, ka man ir prieks. tāpat es nesaprotu, kāpēc man gribas noslāpēt prieku citiem. protams, ne jau tik izteikti kā diemžēl tas ir dāziem pazīstamajiem, bet izteikti.tā nu es nonācu pie brīnišķīgas domas.

ar matu nogriešanu es gribēju nogriezt no sevis vidusskolu, un man sanāca. es nejūtos kā licejuste vairs nemaz, un man ir prieks par to. lai gan varbūt gribētos redzēt, kā viss tur nākamajā māčibu gadā norisināsies. jo mēs taču dzīvojam pārmaiņu laikā, un kādreiz par to varbūt rakstīs Liceja gadagrāmatās.
jā, un par to domu. es esmu nolēmusi koncentrēties uz to, lai ES būtu laimīga. nav jau tā, ka līdz šim esmu domājusi tikai par citiem, diespasarg, bet nu ir bijušas vienmēr domas par citiem vairāk nekā par mani. to gan, protams, redzēt vispār nevar. hā, astoņas šarlotes uzdarbojas, tikai tagad katrai no viņām ir arī iekšējā un citādā šķautne.

un es atradu, iespējams, savu IDEĀLO kafejnīcu, tikai atradu, bet vēl neiegāju, jo bija jāskrien uz darbu. bet ieiešu. tā ir pagrabstāvā, un burvīgā vietā. varbūt pat var vilkt paralēles ar Tautas Nama kafejnīcu, kurā bieži uzturējās kāda meitene īsiem matiem un violetā kleitā. jo es taču neesmu vienīgā, kam ir mīlestība uz gadsimta pirmās puses gaisotni.

priekā. gribat konfekti?

4 komentāri:

n. teica...

Tu biji dzērusi kad rakstīji šito?

charrlotte teica...

nē, Nor, Tu gan esi stulbiņa. :D
nē, es biju pie datra, kuram nestrādā m burts īsti labi. hā.

stikla gunita teica...

kad esmuuz tā krustojuma, vienmēr domāju,kurš bija tas tautas nams.

charrlotte teica...

man liekas, ka tajā champion vitiņā. tur bija pagrabstāvs ar kafejnīcu un virsstāvs ar ēdnīcu. laikam.