pļī.

čau, dārgie.
šī bija īpaša diena. tāda vājprātā smieklīga un tāda, ko caurstrāvo prieciņš par gaidāmo.. gaidāmo visu, ko protams apvieno sajūsma par YOU KNOW WHERE.
šodien skolā sportā bija pīpī tests, nu ziniet, tas tur drausmonis, kad ir pīī un tad jāskrien līdz zāles otram galam, kur mūs atkal sagaida pīī un tā līdz nāvei, vai, pareizāk, desmit minūtēm.
zīmīga saruna

N.aa, man vajag čurāt!
M. nuja, Nor, aizej pačurā gan, lai tiešām neiznāk PĪ PĪ.

tālāk. literatūras stundā pār mani nāca askaidrība, ka mana jaunā skaņa ir nevis NĀRN, bet gan PĻĪ. tik šausmīgi burvīgu neko es sen nebiju dzirdējusi.
un, tā kā mums pēc stundām gribējās pastaigāties, un gaisā mazliet jūt pavasari, UN Marutai ir pēdējā diena, ko viņa pavada kopā ar savu no Jāņa aizlienēto trolejbusa kartiņu, mēs devāmies rīgas rajončiku pētījumos. pagājšceturtdien, pirms zpd prezentācijas rajonā, mēs devāmies ar 25. trolejbusu uz iļģuciemu. tas bija patīkams piedzīvojums, bet šoreiz mēs nolēmām iesēsties vienalga kādā tramvajā un maukt, kur tas brauc. līdz galapunktam.
jau atkal mums radās izdevība pārliecināties, ka Rīgas centrs un nomales ir nenormāli atšķirīgas viena no otras, un liekas, ka mēs atrodamies citā valstī, ja salīdzina centru ar, piemēram, imantu.
nu jā, mēs, tātad, iesēdāmies 2. laikam tramvajā un braucām līdz galapunktam. tramvajs gāja pat paralēli vilciena sliedēm, gluži tām blakus, man aiz muguras sēdēja foršs bomžu cilvēks, kā Maruta izsacījās, un vispār, mēs nonācām Tapešu ielā. pēc šausminoša gājiena cauri blokmāju rajonam, kurā sastapām ļoti daudzus kaķus UN vienu īpašu gadījumu, kurš, pakāpies uz tādas kā trepītes, klauvēja pie pirmā stāva loga, godavārds, izspļauts Begemots no 'Meistara un Mrgaritas', mēs nonācām pie Rimčika (pazīstams arī kā pārtikas lielveikals RIMI, kas citādi tajā rajončikā nevar tikt saukts kā vien par Rimčiku). kad no turienes pēc kārtējās lētās iepirkšanās iznācām, konstatējām, ka esam trakoti apčakarētas - atradāmies tieši tajā paša vietā kur ceturtdien, pie naktskluba BIG APPLE!
nu, neko darīt, devāmies atpakaļ uz centru, kur mūs izmeta no 3. trolejbusa, iekāpām 15ajā un devāmies maskačkas pētījumos. skaisti, pavisam cita pasaule, atmosfēra kardināli atšķirīga un tā.
uz Rušānu ielas mēs sastapām sievieti, precīzāk viņu raksturotu vārds "tante", kas bija ietuntulējusies milzīgā mētelī un ar šalli ap galvu. viņa stūma bērnu ratiņus, kuros, kā mēs pēc sasmiešanās klusas ieraudzījām, bija ar aizkaru pārsegts televizors. un tad, kad mēs bijām mazliet no viņas attālinājušās, mums lika atskatīties ņaudiens, kas nepārprotami nāca no televizora. patiešām dīvaini.

bet jā, tad mēs nogājām pie Daugavas, drebinoties izgājām cauri ieliņai, kur uz sienām bija rakstīts SKINHAED (tieši tā, ar kļūdu. neivs skinhead, bet tieši skinhaed), redzējām vairāk kā divdesmit gulbjus. pēc Marutas "brauksim mājās, šarlot, brauksim tur, kur mēs piederam!" mē sarī devāmie smājup.

priekā, čabuļi, es apzinos, ka ieraksts ir pārāk garš.
toties man uz galda ir sniegpulkstenītes. es tās nozagu kaimiņu puķu dobē.