spirta mežģīņraksts

šis ir tapsi skolas literatūras kontroldarba laikā, kādu brīdi jau atpakaļ, un tas nav nekāds labais, bet vismaz viens teikums man patīk. lūdzu pamēģiniet uzminēt. ja kādam esmu teikusi, tad uz šo konkrēto cilvēku tas galīgi neattiecas.

man ir auksti, es trīcu. un jā, pēc domu zīmītēm es sākas tas mans šits.
-------

Toreiz tu ietinies ledainos dūmu mutuļos, tādos, kas atgādināja pūpolus pavasarī vai tās mazās ar kāju pārsprādzināmās baltās odziņas, ar ko kapos mētājāmies. Dūmi glāstīja arī manu seju neprātīgi. neaprakstāmi saldējoši un tā kā varavīksne, kas laipni izliec muguru saules priekšā.

Sniega apakšā bija izčurkstējuši caurumiņi, un spogulis bija norasojis ar tām burvīgajām bērza sulu tvaiku lāsītēm. Šonakt klusums sīc, ieķēries elektrības vados, kur viņam sarunāts randiņš ar vēju. Vējš kavējas, jo krāso acis ar jauno zeltaino akrila krāsu un otiņu no vāveres astes.

Es urbšos un urbšos tev klāt, tā kā cauri apelsīna mizai, man būs krustnagliņu urbis un melleņkrāsas mežģīņu cimdi ar nogrieztiem pirkstu galiem. Es neko nemeklēju! Es neko neatrodu! [šitas galīgi muļķīgi sanācis, bet te nu es neko nelaboju, tikai aut. piez., kā grāmatās reizēm raksta]

Šodien uz ielas redzēju Edīti Piafu, viņa smēķēja bālganu cigareti iemutī un viņai bija sarkanas lūpas! es nevaru dzīvot bez izsaukuma zīmēm.
Arī deguns bija sarkans, bet to viņa bija ierīvējusi ar citronu sulu, lai vasarraibumi nebojātu viņas skaisto ādas krāsu.

Uzliksim kājas uz cepeškrāsns atvērtajām durtiņām un iedzersim tikko no mikroviļņu krāsns izņemtu šampanieti. Lai smalkāk. Es mēģināšu atkal nepaslīdēt uz baznīcas torņa, bet tu lūdzu mēģini izlikties, ka plāno izskaust manus sliktos ieradumus, tad es tev par to uzdāvināšu kaltētas puķes porcelāna krūzītē, kas pārsegta ar noskretušu apakštasīti.

Čaka ielas skatlogu apspļaudīšana un vēlāk tumsā kvēloši punktiņi pie strūklakas Ziedoņdārzā, pazudis korķis un krikets zālē kanālmalā, pikniks uz asfalta un pieneņpūku krāsošana Daugavmalā. Un nosaluši pirksti Bastejkalna virsotnē.

Lūdzu paspēlēsim to spēli, kur jāsaka īpašības vārdi, ko pēc tam saraksta tukšajās vietās, un tad iznāk stāstiņš, tad es saukšu tos vārdus, kas sasilda muti gluži kā piparkūkas zvaigznīšu formā. Dzirkstošs. Burbuļojošs. Priecējošs. Mirdzošs. Spožs. Un kas par to, ka tie nav gluži pareizie vārdi. Dzīvot. Sajust! Baudīt!!! Vizuļot. Sniedziņš, rasa un migla, kas lien uz vēdera.

Mīļais Dante, aizved mani līdz ellei, es gribu iepazīties ar Volandu un Mefistofeli.
Tev atkal starp zobiem bija sagājušas magoņu sēkliņas, un man tieši tāpēc gribējās, lai tu smaidi. Liekas, ka manā vērtību sistēmā ir caurums, tāds ar robainām maliņām.

Kurš man apsolīja ceriņus? Paldies, es negribēšu, man diemžēl riebjas ceriņi. Šņikt, viens zars nost. Šņakt, au, iešņāpu pirkstā. Kurš muļķis gan ar parasto virtues nazi padusē dodas zagt ceriņus? Arī tos ar piecām ziedlapām, pat tos ar divpadsmit.

"Pie klonēšanas es sapratu, ka esat literāti", jo "pat Bībelei ir beigas."
Ak tad dvēseļu radinieki nekad nenomirstot?
UN KĀ VĒL NOMIRST

-------
citāti, kas likti pēdiņās, ņemti no Madam ruķeres neizsīkstošā izteikumu klāsta un no manas vienmēr burvīgās, mūžam neaizmirstamās un vājprātīgi lieliskās Zeltmates domām.
paldies jums.