ceturtdiena, 2009. gada 8. janvāris

savos matos vīt tev gultu

ziemā ir varen skaistas dienu beigas. impresionisms debesīs, katru vakaru jauns darbs, turklāt pilnīgi par brīvu. lai man piedod mākslas pazinēji, ja es kaut ko atkal murgoju, bet es tiešām nemēģinu kaut kā izlikties kruta, sakot, ka krāsas man atgādina impresionismu. atgādina un punkts, nav taču svarīgi, vai tas, ko es ar to vārdu saprotu, ir pareizais impresionisma skaidrojums.



vakardien bija traka diena, bet šodien pārnācu mājās ar domu, ka vienmēr vajag ziemā tik skaistas dienas kā šī, jo tad man uz sienām, kad spīd saule, veidojas sirsniņas, paskat!




jā, tātad vakardien. sekos īss mana gājiena uz skolu attēlojums, jo es patiešām pirmoreiz mūžā tik ilgi pavadīju ceļā uz skolu. divpadsmitā klase vispār tāds pirmo iespaidu par kaut ko pārpilns gads, es domāju, tieši ar skolu saistīto pirmo iespaidu. bija diena, kad visas skolas vēsturē vienīgo reizi man dienā bija VIENA stunda, tagad es uz skolu dodos pusotru stundu.. njā.
tātad, kā jau apzinīgs pilsonis, izgāju no mājām stundu pirms skolas sākuma, lai varētu mierīgi visu paspēt. sniga. jaukas, lielas un cilvēkus samērcējošas pārslas. devos uz trolejbusa pieturu, nebija ilgi jāgaida, iesvempos trolejbusā un aidā uz skolu prom.
jāpiebilst, ka sastrēgumā uz Struktoru ielas mans trolejbuss stāvēja 40 minūtes, cilvēki laiku pa laikam palūdza vadītāju atvērt viņiem durvis, lai viņi varētu izkāpt, bet es pasmīnēju, jo domāju, ka ES jau nu ārā noteikti nekāpšu, aizbraukšu, lai cik lēni arī tas būtu. pagaidīju vēl kādas 17 minūtes tajā trolejbusā, kas kustējās tik lēnām, ka to bez pūlēm apsteidza garāmgājēji.

šarlotei palika slikti, viņa gandrīz noģība, ar pēdējiem spēkiem palūdza vadītāju atvērt durvis un izkrita no trolejbusa.

tad es devos līdz statoilam, pie kā atrodas nākamā pietura, un domāju, ka pagaidīšu tur. nesanāca, tur bija cilvēku pārāk daudz. es devos uz tramvaja pieturu, kur domāju, ka sagaidīšu varbūt tramvaju. arī nesanāca. un tad es lēnām gāju skolas virzienā.
kad nonācu tur pēc nepārtrauktas atrašanās ceļā, bija palikušas piecas minūtes līdz otrās stundas sākumam, man bija slapjas kājas, īgnums, slapji cimdi, mētelis un viegls reibonis. patīkami, jā protams.

un vakarā biju uz izrādi 'psihs', atkal dailes teātris un atkal džilindžers.
saistoši. skaudri. stindzinoši. baudāmi, bet ne līdz galam, kaut kas tur pietrūka. es tikai nezinu kas. visticamāk, Gunitas kompānija.
un vēl jāpiebilst, ka es jūtos mazlietiņ draņķīgi savas neizlēmības dēļ, bet neko neesmu izdarījusi. [haifaiv,Nor]



priekā, mīļie cilvēki, ko lai es uzzīmēju uz savas istabas loga?

5 komentāri:

stikla gunita teica...

tev man noteikti jāizstāsta par to reiboni. man ir nelāga sajūta. labi? rīt uz asalu?
un laikam ir egoistiski priecāties, ka tev laikam manis pietrūka.

stikla gunita teica...

padomā cik jokaini izklausās tas vārds, kas fr. val izrunājas kā bužī.

charrlotte teica...

kā gan lai man Tevis nepietrūktu?
bužī. jā. tiešām tāds vārds ir. un visādi citi vārdi arī. piemēram, onanē bokū, šoizira dirsa, šemīz un citi.

kad varam uz asalu? es galīgi nepamanīju Tavu vēlmīti tomēr iet uz turieni.

stikla gunita teica...

nez. manis pēc kaut vai tagad. nu lab. kad tu vari?

charrlotte teica...

kādudien pēc skolas. no Tevis atkarīgs, vai darbs ir vai nav.