durvis

ziniet, es gribu čīkstēt. un čīkstēšu. don't you dare to stop me!

man asaras sākušas tecēt nevis pa acu iekšējiem kaktiņiem, bet gan pa ārējiem. streindž. ne jau tā, ka es raudulīga esmu patiešām, es skatījos filmas. neteikšu, kādas, jo tad jūs domāsiet, ka es esmu pavisam necienījama, ja spēju pie tādām apraudāties.
tātad. varbūt uzskaitīt to, kā man pietrūkst? es parakājos pa pāris mapēm sev datrī. my skype received files. es nezināju, ka iespējams tik koncentrēti savākt vienkopus visādas bildes un word dokumentus, kas izstaro tik intensīvu atmiņu, es nezinu, starojumu. džīz. mani airēšanas laiki. nakts, kad paliku pie Kaikas, kad mēs mošojām pie seksībek, kad mēs lēkājām ārā sniegā ar brīnumsvecītēm (viņai bija bail), un tad nākamajā rītā pēc nevienas gulētas minūtes devāmies uz treniņu.
pagājušais pavasaris. kā ziepes. kož acīs, bet bez tā nevar. visādi rakstītie dokumenti man par to atgādināja.
tad vēl bildes, kas atrodamas cītīgi noslēptās vietiņās manā datorā. visi mūsu brīnišķīgie vakari. vispār vasara. es te šito atmiņu ideju nozagu no Kristīnes, bet viņa neiebildīs, jo mēs labi saprotamies.

tātad, kā man trūkst? masliet siltuma, mazliet spilgtāku krāsu, mazliet vasaras pēcpusdienas tveices un randiņu pļavā ar smilgām. mazliet dziesmu, mazliet svētku, mazliet spontānu gājienu uz AB dambi, kur vēl arvien var ar krāsas baloniņu apzīmētus akmeņus atrast. mazliet brīvības, mazliet FAKIN IESPĒJAS BRĪVI IZTEIKTIES.

paldies par uzmanību, es dzēsīšu nost gaismu tagad.
un rītdin atkal viss būs kārtībā, es mēģināšu nebūt īgna.