belgian chocolate

goodness, man atkal gribas parunāties. galīgi gribas. turklāt es nezinu, par ko.
es varētu izklāstīt savus iespaidus par divām filmiņām, ko nesen redzēju, varbūt tad man iešausies prātā, kādos vārdos tad es varētu ietērpt to, par ko man vienkārši gribas mazliet pastāstīt.
so, piektdienas vakarā es biju uz "Australia", tā tiešām bija FILMA. nu nopietni. iedvesmojoša, asprātīga, saraudinoša un viss kā vajag. turklāt apbrīnojami aktieri, man visai tīkams režisors un tamlīdzīgi. viena no retajām filmām, pēc kuras negribas runāt, bet gribas iegrimt sevī un izdomāt līdz galam domas, kas atkal uzpeldējušas prāta virspusē filmas skatīšanās laikā.

un tad vakar. TWILIGHT. nē, es neesmu apsēsta ar to filmu un negribu izlasīt visas četras grāmatas kā Sukris, kas ir ļoti pārsteidzoši, jo viņa parasti grāmatām klāt īpaši neķeras. es gāju uz to filmu, lai redzētu, kas tad tur tāds ir, kas liek visai pasaulei izkust un pielūgt to visu. bet es biju atvērta arī apsēstībai, ja vien tai būtu bijis kāds iemesls. ha.
man tagad ir nostabilizējušās divas izjūtas, kad iedomājos par to filmu.
numurviens - nāk smiekli par to visu kopā, cik gan pliekani tas tomēr bija.
numurdivi - skaisti cilvēki tomēr izraisa apsēstības. bet nu ne jau tādu, kāda man ir ar BM, nu galīgnē.
bet kopumā - man nepatika tas twilight, sižeta līnija pārāk vienmērīga, krāsas pārāk aukstas (es ZINU, ka tam tā bija jābūt, bet nepatika vienalga), tās meitenes tēlojums bija diezgan poor, pliekani un banāli diezgan.

tātad. man atkal prasās ierakstīt kaut kādu dzejas rindu, kas atspoguļo šo brīdi, bet slinkums atvērt to kladi, kur man dzejas izvilkumi pierakstīti. nu vispaŗ es jau atkal, vai, pareizāk sakot, vēl joprojām nezinu, ko gribu, turklāt šoreiz tas ir krietni citādāk nekā jebkad ir bijis, jo pirms tam vienkārši man nav no kā izvēlēties to, ko es varētu gribēt, un domas pazudušas, bet šoreiz.. goddamn, man gandrīz uz paplātes tiek piedāvāts, bet es atkal sevi neizprotu. kāds šausmīgs stulbums patiesībā. izvēlības un neizlēmības kalngals. es ceru, ka viss nokārtosies un nekādu sevis nosodīšanas problēmu drīz vairs nebūs.

kādas sajūtas pirms pirmas šī gada darba nedēļas?