svētdiena, 2008. gada 16. novembris

t'es la tristesse, moi le poete

-šarlot, tevi reizēm nepārņem skumjas?
-...nu gan pajautāji. tāpat būtu pajautāt.. ēm...
-tāpat būtu pajautāt, vai tu elpo?
-jā. tieši tā. un tevi?
-reizēm jā.
-mums ir kas kopīgs.
-patiesībā daudz kā kopīga. zini, dažreiz mani pārņem doma, ka es varētu kļūt par rakstnieku.
-m, tātad vēl neesi izdomājis, kur mācīties?
-nē. vēljoprojām galīgi nezinu. bet manī ir domas, kuras jāprot sakopot un tad jau es varētu rakstīt.
-man ir tādas domas, un apkopot nemaz nav tik grūti.
-šarlot, tas nozīmē.. tas nozīmē, ka tev jau top?
-jā. man ir piecdesmit septiņi.
-piecdesmit septiņi darbi? ak.
-jā, tiešām ak.
-es tā gribētu izlasīt, bet es.. es mazliet baidos.
-es saprotu, kāpēc tu baidies. esmu tā rokās devusi tikai diviem cilvēkiem izlasīt.
-un?
-un viņi izlasīja, tad bija klusuma pauze un tad sacīja, ka patīkot. bet es nezinu, cik patiesi tas bija.
-tev nebija bail viņiem dot lasīt?
-un kā vēl bija. es kaut kā nespēju tad justies brīvi, es tad jūtos kaila.
-es varu iedomāties. tā, mēs esam klāt.
-esam gan. es ātri.
-jā, es pagaidīšu lejā.
_______________________________
reiz es par tevi uzrakstīšu stāstu vai noveli. bet tu būsi ne tikai traktorists, bet arī rakstnieks.

cilvēki, redziet, cik patīkamas var būt sarunas. turklāt tādas, kas uzmundrina.
vēljoprojām esmu Latvijas svētku noskaņā, kas gan vairāk ir līdzīga ziemassvētku noskaņai. turklāt šodien satieku sukri.
UN VIŅA NĀKAMSVĒTDIEN BRAUC UZ MĒNESI UZ FLORIDU.

2 komentāri:

n. teica...

Šarlot, Tu man galīgi patīc.
Heljē.

charrlotte teica...

Nor.
Tu man arī. heavenjē. (nu cik oriģināli, es tūliņ pilnīgi aptaisīšos)

tā saruna ir citēta no dzīves bai ze vei.