slowing down the metronome

jēs, nedēļa itkā cauri. rīt vēl tas efin koncerts skolā, un tad es līdz trešdienai plānoju baudīt tādā mazliet patriotiskā garā. rīt ir sasodītā piektdiena, kad vakarā gribas kaut ko darīt, bet iespējas ir tikai pavisam nelielas, bet nu ko tur.
pēdējā laikā arī viss virzās uz priekšu tā haotiski, piemēram, vakar es patiešām no visas sirds vēlējos izpildīt visus mājasdarbus, nu visus. neizdarīju to, turklāt aizmirsu par vēstures darba eksistenci vispār. man kaut kā sev jāpalīdz, bet es vienkārši nespēju.
es rakstu pa nelielām rindkopiņām, jo man ir nespēja ilgāk pieturēties pie kādas notiektas domas. tāpat, es vēl neesmu pieredzējusi blogotāja, tāpēc man ne vienmēr sanāk visu uzrakstīt tā, kā es to būtu gribējusi sākumā.
vispār šis ir tāds laiks, kad man jau laikam trešo gadu pēc kārtas ir ziemassvētku noskaņa. tieši šajā valsts svētku laikā, nu ir pavisam trakoti. ziniet kā, tagad es pavisam viegli varu iedomāties, kā lēni krīt sniegs, es atrodos doma laukumā kopā ar kādu sasildošu cilvēku, ar kuru kopā nav sarežģīti būt nesamākslotai un tamlīdzīgi. tad vēl es vakar tai laikā kar Marutinja mērījās tai skatei, biju iegājusi pameklēt sev dīvānu. nonācu home4you, sapratu, ka Ziemassvētki tur ir pienākuši kopā ar tropisko noskaņu. [interesanti, kā Ziemassvētkus svin, piemēram Brazīlijā?] bet mana dīvāna tur nebija.

un atkal, šis man ir otro gadu, ir sākusies party season. spoguļbumbas mani aizrauj tikai gada tumšākajā sezonā, tad nu man jāatliek no izdzīvošanas naudas kāds bišķītis un jāiegādājas viena no tām. ziemā vispār ir tik daudz laika pārdomām. visa tā tumsa, kas iedvesmo uz jaunu ideju rašanos un nomāc vēlmi ēst.

jā, liekas, ka man atkal ir problēmas. no ēstgribas ne smakas. bet ko nu tur.

vēl kas. es biju pie māsas. visi man apkārtējie sajūsminās par to, ka man tāda ir un nosodoši mani vēro, kad es saku, ka VESELUS DIVUS MĒNEŠUS neesmu viņu vēl redzējusi. tā, lovlies, es tur biju. viņa ir jauka un tamlīdzīgi, bet mani vairāk uztrauc fakts, ka es nespēju sajūsmināties par bērniem. man laikam vajadzētu to spēt, bet nu mani kaut kā nesaista tas, ka ooooh, viņa spēj noturēt galvu, aahhhh, viņa sāk velties uz vēdera un OOOHHHHH, viņai sāk kļūt tumšākas acis.

nē, protams, mani tas viss interesē, bet es nespēju sajūsmināties.

šodien ar Marutinju ierunājāmies par to. un atkal pieskārāmies emocij/jūtu/izpausmju tēmai. dažreiz ir kas tāds, ko es nespēju izsacīt, ir lietas, kas ir manā prātā un vēlas izskanēt, bet skaņas orgāni to kaut kā nepilda.

bet nu labi, tagad, kad esmu bišķīt izkratījusi sirdi,došos ārā. vai arī rakstīt to nelaimīgo eseju.

priekā.

____

4723985

I've got to breathe to stay alive

and 142978

feels like I'm gonna suffocate

14-16-22

this skin that turns to blister blue