svētdiena, 2008. gada 2. novembris

čīkstu. kā vecas durvis

labdien.
esmu ieradusies mājās, bet no homesickness zālēm nav ne vēsts. esmu mājās un vēl arvien ilgojos pēc mājām, kā gan tas ir iespējams? liekas, ka man vajag vienkārši izrunāt visu, kas sakrājies, divas nedēļas pavadot kopā ar cilvēku, ar ko es nevaru runāt, nu tikai par kaut kādām stulbībām, jo mums ir noslēpumi vienai no otras. tas, protams, ir dabiski un velnsviņzin kā vēl, bet tie norobežo. es runāju par Arny, protams.
vienmēr esmu centusies sevi izprast, pagājšgad psiholoģijas stundās man likās, ka es to pavisam nopietni spēju, bet tagad izrādās, ka ne. varbūt tāpēc man tas homesickness at home ir tāds. vai arī Austru mazliet par daudz palasīju.
ai, es labāk iešu apēst kādu sīpolu, es ceru, es nevienu nenokaitinu līdz nāvei ar šo te.

2 komentāri:

stikla gunita teica...

tev līdzi bija vēl kaut kas bez Austras?
man sāk šķist, ka sevis laba pārzināšana noved pie augstprātības(?) un pārāk lielas pašpārliecinātības.

charrlotte teica...

man bija divas austras, mēs zoostacijas bērni, wag's diary un vēl tur es nopirku vēlvienu grāmatu.

un ar pašpārliecinātību manā gadījumā tā noteikti nebūs. es galīgi neesmu augstprātīgais tips, taču sevi nenovērtēju.