ceturtdiena, 2008. gada 6. novembris

auto iela pagrabs pūlis

es tikko atvēru savu Īpašo atvilktni, lai tur kaut ko tikpat īpašu ieliktu, kad man pretī raudzījās dažādas intīmas lietas, un tad es konstatēju, ka kādreiz tiešām esmu rakstījusi dienasgrāmatu. ar roku un pildspalvu uz papīra. visai nostaļģiski. es to visu nepārlasīju, bet nu man uznāca filozofiskās pārdomas. tagad es rakstu tā saucamo blogu, ko varētu drošvien dēvēt par virtuālo un ne tik personisko dienasgrāmatu. nu ja jau, tad jau.
esmu kā apreibusi pēc vakardienas. vakar bija lotēm vārdadiena. un šarlotēm arī. man likās, ka es nebūšu īsti savā ādā, bet ne, viss bija pat diezgan smaidīgi. paldies par puķēm, mīļie cilvēki, spēcīgi iepriecināja.
un tad vakars. meitenes, jūs reibinat! es laikam pārāk bieži lietoju to vārdu. apreibt. noraibt. sareibt. apreibināties. iereibt. reibt.. atgādina kaut kādu ceriņu mākoni, gluži kā to krūmu, kuram es ar nazi apgriezu zarus, lai varētu divpadsmitajiem sagādāt skaistu pēdējo zvanu. nē, tiešām. jūs esat un turpināsiet būt zelts, nē, pērles, nē, dārgakmeņi.
arī pēc šodienas man ir sajūta, ka ir brīvdienas. nu tādas vispārīgās. arī prātam un garam, šodien tikai viena stunda. nē, godavārds, līdz visam nogurumam no īstajām skolēnu brīvdienām nāk arī brīvdienu spirits.
un migla neiet prom no mana loga jau trīs dienas, weird or what? un un mans ZPD man tiešām sagādā baudu. es tā priecājos..
_____________
apģērbt šo pasauli
maizes un lapu krāsās.

4 komentāri:

Anonīms teica...

bucha,gurkjiit!!!

charrlotte teica...

čau, bumbīt.

stikla gunita teica...

hei jā. prieks par tevi, jaukum.

charrlotte teica...

Tu esi vērā ņemami nepieciešama Gunit.